Pūrā atstātais kaķis un zelta zivtiņa … Divkārt pamesta vīrieša grēksūdze 6
Parasti jau sievietes ir tās, kas žēlojas par nelaimīgu mīlestību, neizdevušos laulības dzīvi, par to, ka tiek pieviltas un pamestas. Sievietes allaž ir svētās, bet vīrieši – nelieši. Es gan šim pēdējam teikumam īsti nepiekrītu, bet tā apgalvo mans sarunas biedrs, kuru šajā rakstā nosaucu par Svenu. Viņš nav mačo tipa vīrietis, kuru ieraugot sievietes spiegdamas krīt gar zemi. Tomēr nav arī peļams, mati no pieres vēl nav atkāpušies, alus vēders nav uzaudzēts, prot arī sarunāties. Viņa mīļākā grāmata esot Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Romāna pēdējā lappusē, kur stāstīts par to, kā iet bojā galvenais varonis Pauls, bet telegrāfs bezkaislīgi ziņo: “Rietumu frontē bez pārmaiņām,” – Svens esot pieraudājis slapju visu grāmatu. Kad viņš man to stāsta, nodomāju, es taču arī jaunībā, aizverot šīs grāmatas vāku, kaucu visu dienu. Taču Svenam nācies raudāt, ne tikai romānus lasot. Tagad viņam ir trīsdesmit četri gadi, bet pirms pieciem gadiem viņš satika, kā pats uzskata, savas dzīves vienīgo un lielo mīlestību Esteri. Tas notika kādā Vecrīgas klubiņā, kad abi bija vieglā alkohola reibonī. Tā bija tveicīga jūlija nakts, Svena vecāki devušies uz savu Carnikavas vasarnīcu, un puisis uzaicināja iepatikušos meiteni uz tukšo Rīgas centra dzīvokli. Ar tagadējo prātu domājot, Svens vairs nesaprot, kas Esterei vairāk iepatikās – viņš pats vai vecāku dzīvoklis. Katrā ziņā jauniete nesteidzās pamest Svena vecāku pajumti. Viņa pati bija no Madonas, ieradusies Rīgā, lai mācītos par manikīri. Esteres nagi bija tik smaili un gari, ka Svens sākumā brīnījies, vai ar tādiem var ko padarīt. Bet Estere viņam virtuozi nodemonstrēja, ka var gan kartupeļus nomizot, gan mīļotā vīrieša zeķes izmazgāt.
Pēc nedēļas pārradās Svena vecāki. Māte, ieraugot dēla draudzeni, paudu neviltotu izbrīnu, jo līdz šim Svens nevienu meiteni mājās nebija vedis. Viņa gan labi saprata, ka dēls jau sen ir pieaudzis, un Svenam pat bija aizdomas, vai māte nebija sākusi raizēties par viņa seksuālo orientāciju. Taču to gan Svens labi atceras, ka māte, uzmanīgi nopētījusi Esteri, dēlam vēlāk teica – pārāk skaista sieva ir bīstama. Bet viņš bija iemīlējies ne tikai līdz ausīm, bet pat līdz matu galiņiem. Un bija pārliecināts, ka Estere viņu mīl tikpat stipri.
Vecāki, redzot, cik dēls ir laimīgs, atvēlēja jauniešiem sava Ģertrūdes ielas dzīvokļa lielāko istabu.
Pēc piecu mēnešu kopdzīves Estere pateica, ka ir stāvoklī. Svens ne brīdi nešaubījās, ka pienācis īstais laiks svinēt kāzas. Estere gan neuzvedās kā Rozamundas Pilčeres romānu ekranizācijā redzētās līgavas – nelēca aiz sajūsmas gaisā. Pēc kāzām Svena vecāki lēma, ka būs labāk, ja jaunieši dzīvos atsevišķi, un piedāvāja viņiem pārcelties uz Carnikavas māju, kurā bija ierīkots apkures katls, lai varētu dzīvot arī ziemā.
Svena mātei jau bija radušās nesaskaņas ar vedeklu. Iemesli – gluži sadzīviski. Piemēram, iepriekšējā vakarā Estere paziņoja – rīt gribu uzcept tītara gaļas kotletes. Svena māte naski iegādājās kilogramu tītara maltās gaļas. Bet Estere vakarā vēsi noteica – es pārdomāju, šodien necepšu kotletes. Svena māte pati tās izcepa, bet, kad aicināja jauno pāri vakariņās, viņi atteica – mēs negribam ēst. Saprotams – māte par to apvainojās un vakariņoja divvientulībā ar vīru.
Svens ar Esteri pārcēlās uz Carnikavas māju. Piedzima meita Gerda. Svens bija klāt meitas piedzimšanas brīdī un iemīlēja mazuli kopš viņas pirmā kliedziena. Toties Estere gulēja Dzemdību nama ģimenes palātā, truli skatījās baltajos griestos, paziņojot, ka viņai ir pēcdzemdību depresija. Svens gan bija lasījis, ka tā parasti piemeklē mātes, kas dzemdē otro vai trešo reizi. Taču pieņēma sievas slikto garastāvokli un nevēlēšanos paturēt rokās jaundzimušo meitu. Pēc piecām dienām, kad sieva un meitiņa bija jāved mājās, Svens nopirka sarkanas rozes un rozā balonus, ar ko izdaiļot māju. Estere, to redzot, vienīgi noteica – banālāk vairs nevarēja izdomāt.
Pamazām jau Estere apradusi ar savu mātes lomu, taču, kad mazajai apritēja pusgadiņš, paziņojusi, ka apnicis sēdēt mājās. Viņai jau liekoties, ka pati paliekot bērna prātā. Svens centās sievu saprast un ieteica, lai vakaros, kad viņš ir pārnācis mājās no darba, Estere dodas ar draudzenēm kaut kur izklaidēties. Un tad arī tās izklaides sākās. Vienvakar Estere paziņoja, ka dodas uz solāriju, citvakar, ka ar draudzenēm iet uz kafejnīcu iedzert kādu kokteilīti, līdz sāka ierasties mājās tikai agri no rīta, paziņodama, ka bijusi ar draudzenēm klubiņā. Piedevām vēl stipri dvakodama pēc alkohola un cigaretēm. Svenam tas sāka apnikt. Viņš bija noguris no negulētajām naktīm, mazajai vajadzēja mainīt pamperus, gatavot piena maisījumus no kārbām, jo Esterei piena pietika vien pirmajiem trīs mēnešiem. Kad Gerdai apritēja pusotra gada, Estere bez jebkādām emocijām pateica, ka ies no Svena projām, jo nekad viņu nav mīlējusi.
Viņa neteica, ka iet dzīvot pie cita vīrieša, bet Svens to nojauta. Sākumā Estere neliedza tēvam tikties ar meitu, pati atveda Gerdu uz Carnikavu, pēc tam atbrauca meitai pakaļ. Bet pagāja pusgads, kad Estere Svenam pateica – vēlos no tevis šķirties, jo gribu precēties. Un bijušajam vīram uzstādīja ultimātu – tā kā man tagad būs sava normāla ģimenes dzīve, negribu, ka tu tajā jaucies, un visiem būs labāk, ja tu vairs netiksies ar meitu. Svenam tas bija milzīgs trieciens. Šķiršanās prāvā viņš pieprasīja aizbildniecību par meitu, bet tā tika noraidīta. Turpmāk viņš ar meitu varēja satikties vien noteiktajā laikā uz dažām stundām. Situācija mainījās, kad pēc pusgada Esterei kopdzīvē ar jauno vīru piedzima dēls. Tad gan viņa pati bieži vien zvanīja Svenam, lai brīvdienās paņem pie sevis meitu.
Lai arī cik ļoti viņš mīlētu meitu, taču vēlējās atrast sievieti, kuru spētu dievināt tāpat kā Esteri. Svens neslēpj, ka sākumā mēģinājis meklēt mierinājumu pat pie pērkamajām sievietēm. Taču tās savu pienākumu veikušas tik sasodīti profesionāli un vienaldzīgi, ka viņam apšķebinājusies dūša. Mēģinājis iepazīties internetā. Bet visas izrādījušās tikai tādas “viennaksnītes”. Un tad beidzot tas notika – Svens internetā iepazinās ar Anci. Viņa bija atšķirīga no visām iepriekšējām, bet galvenais – ārēji līdzinājās Esterei. Ance bija šķīrusies, audzināja divas meitas – vienai seši gadi, otrai trīs. Viņa pēc šķiršanās kopā ar meitām mita pie savas mātes divistabu dzīvoklī. Pēc pāris randiņiem Ance ar prieku piekrita pārvākties pie Svena uz Carnikavu. Viņa gan brīdināja, ka ieradīsies ne tikai ar meitām, bet līdzi būs arī spalvains meinkūnas šķirnes kaķis Ringo Stārs un akvārijs ar vienu zivtiņu. Svenam tas nešķita traucēklis, viņš jutās laimīgs, ka beidzot atkal ir iemīlējies.
Ance ievācās bez lielas sadzīves. Visas mantas bija saliktas melnos atkritumu maisos. To gan viņa uzstāja, ka katrai meitai nepieciešama sava istaba. Bet Svena tēva celtajā mājā bija tikai divas istabas. Svens palūdza talkā tēvu un lielo viesistabu ar rīģipša palīdzību pārdalīja uz pusēm. Tēvam gan šī ideja nepatika, viņš uzskatīja, ka tā ir telpas izbojāšana. Ance ar kārtības mīlestību neizcēlās, apģērbu maisus neizpakoja, vienkārši katru dienu parakājās pa tiem, lai atrastu apģērba gabalus sev un meitām. Svens uz to pievēra acis, daudz saistošākas bija runas un darbības tajā virzienā, ka māsiņām vajadzīgs brālītis.
Tagad, kad pagājis jau kāds laiks, Svens apzinās savu kļūdu. Tik ļoti baidījies, ka arī Ance viņu pametīs, tāpēc sācis savu jauno draudzeni nemitīgi kontrolēt. Desmitiem reižu dienā zvanījis viņai uz darbu, vaicājot, kur esi, cikos būsi mājās? Ja no kaut kā ļoti baidies, tas arī notiek. Vienā jaukā dienā Ance paņēma meitas un aizbrauca atpakaļ pie mātes. Svenam gan radās melns aizdomu mākonis, ka Ance pārceļas pie kāda mīļākā. Kopš tā laika pagājuši trīs mēneši, bet Ance vēl nav atbraukusi pakaļ saviem melnajiem maisiem, kaķim un akvārijam. Svens jau pieradis pie mājās valdošās nekārtības un kaķa Ringo Stāra, kurš ne tikai briesmīgi biezā slānī met spalvu, bet vēl arī nenormāli skaļi ņaud, pieprasot ēdienu. Svenam ir aizdomas, ka runcis sirgst ar Alcheimera slimību, jo, tiklīdz paēd, tā aizmirst, ka to ir darījis. Labi vēl, ka zivtiņa akvārijā ir mēma.
Tagad Svens apgalvo, ka ir pilnīgi un galīgi vīlies sievietēs, tomēr vēl klusībā cer, ka bijusī sieva Estere atgriezīsies. Šo sievieti gan viņš pieņemtu nakts vidū atplestām rokām. Svens tikai nevar saprast, ko iesākt ar pūrā atstāto ēdelīgo kaķi un zelta zivtiņu. Vai ļaut, lai Ringo Stārs apēd to zivi, vai arī pagaidīt, kad saimniece ieradīsies tos savākt, ja vien nav aizmirsusi.
