Ivars Bušmanis: Zemnieki patiešām slīkst… pienā 41
Piens atkal un joprojām, tāpat kā pirms gada, līst no govs pupiem, televizoru ekrāniem, lopkopju mutēm un politiķu solījumiem. Valmieras puses zemnieki sola to saliet mēslu cisternās un demonstratīvi izlaistīt uz lauka, ja “Food Union” pazeminās cenu, kā paziņojis, par pusotru centu. Tas jau ir dzirdēts. Jau pērn Krievijas embargo rezultātā piena lopkopji nepārtrauca saukt “Slīkstu! Slīkstu!”, pieprasīja un saņēma nelielu atbalstu, kaut gan tagad redzam, ka lielākajiem saucējiem finanšu rādītāji nemaz nav tik slikti un ka tie, kas solīja govis vest uz kautuvi, būvē jaunas fermas. Taču daudzās mazās piemājas saimniecībās īpašnieces notrausa asaru un aizveda gotiņas uz lopkautuvi bez jebkāda trokšņa.
[wrapintext][/wrapintext]
Nevar nepiekrist “Food Union” vadītājam Normundam Staņēvičam, ka “šobrīd ir dziļākā un ilgākā krīze, kādu Latvijas piena nozare līdz šim ir piedzīvojusi”. Viņa sacītā patiesumu pierāda piena pulvera pārdošanas cenas līkne – tā kā ieapaļš mēslu dakšas zars duras zemē. Pirmoreiz piecu gadu laikā zem 2000 eiro (par tonnu) atzīmes, kas ir divarpus reižu zemāka nekā 2013. gadā.
Iepriekšējais šāds uz leju vērsts cenu līknes zars 2014. gada sākumā nodūra Latvijas zemnieku kooperācijas lolojumu “Latvijas pienu”. Piena pulvera iepirkuma cena, ko togad lielākoties ražoja Jelgavas rūpnīcā, kritās uz pusi, bet kooperatīva pārstāvji rūpnīcā neļāva mazināt iepirkuma cenu no zemniekiem. Tad arī radās trīs miljonu eiro lielais “Latvijas piena” parāds kooperatīvam “Trikāta”, pārējie īpašnieki kooperatīvi vienkārši aizbēga pie ārzemniekiem, kas labāk maksāja. Toreizējās stratēģiskās kļūdas – paļaušanās tikai uz industriālā produkta ražošanu, neļaušana pieņemt pienu no citiem ražotājiem kā vien kooperatīva biedriem, tirgus situācijai neadekvāti augsta iepirkuma cena – tagad nostādījušas “Latvijas pienu” pirmspārdošanas stadijā, bet kooperatīvu “Trikāta” – maksātnespējas situācijā.
No šī izriet trīs rūgtas mācības.
Pirmā. Nedrīkst piena piegādātāji paši sēdēt rūpnīcā un pieņemt pienu par cenu, par kādu vēlas. Uldis Krievārs vada gan kooperatīvu “Trikāta”, gan “Latvijas pienu”, Raimonds Freimanis bija direktors gan “Trikātas” kooperatīvā, gan rūpnīcā vienlaikus. Jānodala rūpnīcas menedžments no piegādātāju interesēm. Kooperatīva “Valio” zemnieki ne tuvu netiek laisti to 20 rūpnīcu vadībā, kas tam Somijā pieder. Katram jādara savs.
Otrā. “Jaunās Jelgavas piena rūpnīcas mērķis ir zemniekiem piederoša pārstrādes uzņēmuma izveide,” pirms četriem gadiem, ieliekot pamatakmeni, teica Uldis Krievārs. Šodien neviens no 600 dibinātājiem zemniekiem pienu uz savu rūpnīcu neved… Tagad vienīgais, kas iestājas par to, lai tas paliktu Latvijas zemnieku uzņēmums, ir… graudkopības kooperatīvs “Latraps”. Tā ģenerāldirektoram Edgaram Ružam vienīgajam ir reāls piedāvājums atpirkt “Trikātai” piederošo kontrolpaketi, bet Krievārs daudznozīmīgi kaulējas, ka ir “citi labāki piedāvājumi”. Taču viņš un ministrs Jānis Dūklavs ir piemirsuši, ka, rūpnīcu dibinot un dodot valsts galvojumu, ir noteikts, ka tā drīkst piederēt tikai Latvijā reģistrētam kooperatīvam.
Trešā. Piena iepirkuma cenas noteikšana. Ja to dara kā iepriekš “Trikāta”, tad vai nu produkcija paliek noliktavā, vai parādi zemniekiem. Ja to veic valsts un, lauksaimnieku aicināta, nosaka minimālo cenu, tad tai jākompensē pārstrādātājam produkcijas pārdošanā neiegūtais. Tas ir nereāli.
Latviešiem ir tāds ticējums: ja piens vārot ielīst ugunī, tad govīm pupi sasprēgā. Šajā piena lopkopjiem smagajā situācijā emocijas un piens līst pāri trauka malām, ka čūkst. Eiropas Komisijai glābšanas riņķim nekavējoties jāiedarbina kompensāciju mehānisms. Taču vienīgā izeja ilgtermiņā ir jauni noieta tirgi ārpus Latvijas sieram, jogurtam un saldējumam, nevis pulverim.
