Mājlopu ēdienkartē atgriežas pupas un zirņi 0
Neraugoties uz ražas novākšanas laiku, tradicionālā pākšaugu diena Stendes pētniecības centrā augusta sākumā pulcēja vairākus desmitus lauksaimnieku. Viņi ne tikai apskatīja izmēģinājumu lauciņos iesētos pupu, lupīnu, zirņu šķirņu salīdzinājumus, bet arī diskutēja par lauksaimniecības zinātnieku jaunākajiem atklājumiem.
Lauka pupas jāizbaro ar mēru
Kvalitatīvas pupas ir pieprasītas gan vietējā, gan pasaules tirgū. Lauka pupām ir raksturīgs augsts olbaltumvielu daudzums, tāpēc tās veiksmīgi var izmantot dažādu mājdzīvnieku barībā. Turklāt, piemēram, govis un cūkas var samērā viegli pieradināt pie lauka pupu garšas.
Latvijas zemnieki pupas, zirņus, lupīnas, vīķus izēdinājuši liellopiem, aitām, cūkām, putniem arī iepriekš, taču šie pākšaugi dzīvnieku ēdināšanā tomēr būtu jāizmanto piesardzīgi, konstatējuši lauksaimniecības zinātnieki. Slaucamām govīm un gaļas liellopiem barības devā pākšaugiem nevajadzētu pārsniegt 2 kg diennaktī, cūkām – līdz puskilogramam, aitām, kazām – līdz 300 g. Pākšaugi satur vielas, kas lielos daudzos organismā nav vēlamas. Tā, piemēram, alfagalaktoze var izraisīt dzīvniekiem caureju, bet paaugstināts kokšķiedras daudzums – negatīvi ietekmēt enerģijas izmantošanu.
Pupas satur arī alkoloīdus, kas pasargā augus stresa situācijās, bet dzīvniekiem un cilvēkiem lielākā koncentrācijā var izsaukt vielmaiņas vai neiroloģiskas saslimšanas. “Šobrīd vēl joprojām ir nepietiekama informācija par alkaloīdu ietekmi uz dzīvnieku ēdināšanu, bet zināms, ka visjutīgākās ir cūkas, savukārt mazāka ietekme ir aitām un trušiem,” secinājusi pētniece Elita Aplociņa. Saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvām maksimāli pieļaujamā alkoloīdu koncentrācija proteīnaugu sēklās lauksaimniecības dzīvnieku ēdināšanā ir 1000 mg/kg.
Zinātnieki arī noskaidrojuši, ka jāmaina uzskats par cukuriem kā enerģijas avotu lauksaimniecības dzīvniekiem. Izrādās, ka galvenais enerģijas avots lopkopības produkcijas ražošanā ir aminoskābes.
Vienā laukā ik pēc četriem pieciem gadiem
Pupu audzētāju vēlme ir iegūt pēc iespējas vairāk ražas no hektāra, bet lopkopjiem svarīgi, lai katrs pupu vai zirņu kilograms nodrošinātu pēc iespējas vairāk proteīna. Diemžēl augstražīgākās šķirnes nespēj nodrošināt augstāko proteīna saturu pupās. “Tāpat kā kviešiem, arī pupām būtu nepieciešams strādāt pie audzēšanas tehnoloģiju pilnveides, lai, neskatoties uz Latvijas īsajām un bieži vien ar sauli nabadzīgajām vasarām, pupu sēklās paspētu uzkrāties pēc iespējas vairāk proteīna,” atzīst pētniece Sanita Zute.
Četru gadu izmēģinājumu rezultāti rāda, ka Ziemeļkurzemē šobrīd tirgū piedāvātās šķirnes spēj pārsniegt astoņas tonnas no hektāra lauka pupām. Tā ir ļoti augsta raža. Pupas audzēt atmaksājas, ja izdodas nokult no hektāra vismaz trīs četras tonnas sēklu. “Strādājot ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, divas tonnas no hektāra tomēr vajadzētu kult. Lauku pupu ‘Lielplatones’ un kailgraudu miežu ‘Irbe’ mistrs dod vidēji divas tonnas, bet ražas ir ļoti nestabilas. Konvencionālajās saimniecībās jābūt vismaz trim tonnām no hektāra, ja ir mazāk, tad pākšaugu audzēšana kļūst ekonomiski neizdevīga, pat neraugoties uz devumu augsnei,” piebilst pētniece Līvija Zariņa. Zirņus un vīķus Latvijā biežāk audzē nevis tīrsējā, bet maisījumā ar kādu citu kultūru. Lielākā raža iegūstama, zirņus sējot kopā ar auzām, nevis miežiem.
Lupīnas labāk padodas skābākās augsnēs, taču jāņem vērā, ka šis pākšaugs ir jutīgāks attiecībā uz lauka drenāžu, konstatējuši pētnieki. Viņi arī brīdina, ka lauksaimniekiem nevajadzētu aizrauties ar pārāk intensīvu pupu audzēšanu un jāpievērš uzmanība slimību un kaitēkļu izplatībai. Latvijā tagad rekomendē pupas vienā laukā audzēt ne biežāk kā reizi četros piecos gados. Bet, piemēram, Zviedrijā ir reģioni, kur rekomendē to darīt ne biežāk kā reizi sešos līdz astoņos gados. Vislielākos sarežģījumus audzēšanā var radīt dažādu baktēriju ierosinātas sakņu slimības, kuru ierobežošanai nav pietiekami efektīvu līdzekļu. Tāpēc lauksaimniekiem pupu audzēšanā jāievēro augu maiņa un pēc pupu nokulšanas jāsēj kultūraugs, kam nav kopīgu slimību un kaitēkļu ar pākšaugiem.
Pētījumi
Pētījumi par zirņu, pupu, lupīnas izēdināšanas iespējām
* Piena lopkopībā – ZS “Strazdi”, ZS “Baltiņi”, ZS “Druvas”, ZS “Bukas”
* Liellopu nobarošanā – ZS “Mežacīruļi”
* Kazkopībā – ZS “Meždruvas-1”, ZS “Bērzi”, PS “Muižnieki”
* Cūkkopībā – ZS “Zelmeņi”, ZS “Krasta iela 7”, ZS “Rubuļi”, ZS “Veczilakši”, ZS “Plečgali”
* Aitkopībā – ZS “Mežkalēji”, ZS “Klimpas”
