“Ja samazina atalgojumu gandrīz uz pusi, nav lielas motivācijas turpināt.” Kas pielika punktu Šicu karjerai? 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas kamaniņu sportā aizvērusies vēsturiski spilgtākā lappuse – karjeru beigusi titulētā ekipāža Andris un Juris Šici, kuru rēķinā piecas olimpiskās spēles un trīs medaļas. Iemesli tam ir vairāki, viens no galvenajiem – ievērojami samazinātais finansējums.
Jādomā par nākotni
“Pēc olimpiskajām spēlēm ilgi lauzījām galvu, bija domas par jauniem mērķiem, bet nolēmām beigt karjeru un atvērt jaunas durvis. Viens no apstākļiem ir finanses. Uz galda nolika līgumu, ko nevarējām pieņemt, jo ir ģimenes un jādomā par nākotni. Pēc labām sezonām kā minimums gribētos, lai paliek tas pats, bet, ja samazina atalgojumu gandrīz uz pusi, nav lielas motivācijas turpināt. Ar entuziasmu vien nepietiks,” “Latvijas Avīzei” paskaidroja Juris Šics, gan nevēloties atklāt, par kādiem skaitļiem ir runa.
“Ir arī mikrotraumas, ar katru gadu piespiesties arvien grūtāk. Bija doma braukt gadu vai divus, bet, ja dari, tad gribas visu olimpisko ciklu. Mums Pekinā bija totāla neveiksme ar slieču sajāšanu, un nav garantijas, ka pēc četriem gadiem atkal liktenis ar tevi neizspēlē tādu joku. Bijām tik gatavi, cik vien var būt, izcīnīt arī zeltu, bet šoreiz notika citādi,” atgādināja Juris Šics.
Aizvadītā sezona brāļiem bija labākā karjerā, līdz pat pēdējam posmam viņi bija Pasaules kausa līderi, beigās tomēr finišējot otrajiem. Savukārt Pekinā pirmajā braucienā trāpīja uz kāda gruzīša trasē, līdz ar to tika iebojāta sliece un, arī par spīti labam sniegumam, kamanas nesasniedza pienācīgu ātrumu. Beigās – piektā vieta.
Nosliekties par labu karjeras beigšanai lika arī tas, ka Andris Šics konkursā ieguva Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas (FIL) tehniskā direktora amatu. “Pārvēlēšanas nav tik bieži. Tehnika nav sveša, esam ar to uz tu. Priecājos, ka Andrim ir iespēja turpināt darbu sirdij tuvā jomā,” norāda Juris Šics.
Šicu firmas zīme
Andris un Juris Šici kopā startēja kopš 2004. gada, pirmā sezona bija labāka, nekā daudzi gaidīja, Pasaules kausā trijos no pieciem posmiem iekļūstot desmitniekā. Jau nākamajā sezonā sekoja pirmais pjedestāls Pasaules kausā un septītā vieta Turīnas olimpiskajās spēlēs.
Karjeras pirmajā pusē tieši spēja parādīt labāko sniegumu svarīgākajos brīžos bija Šicu firmas zīme – Vankūveras olimpiskajās spēlēs 2010. gadā, sezonā ne reizi netuvojoties medaļām, viņi izcīnīja sudrabu.
Četrus gadus vēlāk Sočos, ainai esot tikai nedaudz optimistiskākai, divas godalgas – bronza individuāli un arī stafetē. Eiropas čempionātos Šici individuāli izcīnījuši četras medaļas, tostarp vienu zelta, pasaulē ir trīs cēlmetāli. Stafetes komandā 15 gadus viņi bija neaizvietojami, ļaujot Latvijai priecāties par 11 medaļām Eiropā (divi zelti) un sešām – pasaulē.
No visiem panākumiem viņš visvairāk izceļ Soču medaļas, jo trīs gadus pirms tam guva smagus savainojumus autoavārijā un atgriezties atpakaļ elitē bijis milzīgs izaicinājums. “Pēc Sočiem karjera aizgāja uz augšu. Šogad otrā vieta Pasaules kausa kopvērtējumā jau bija neliels rūgtums,” viņš saka.
“Pasakaina karjera, spilgti atceros pirmās dienas Siguldas trasē, satraukumu, bailes. Kā būs, kā brauksim. Raugoties atpakaļ, ir liels prieks, ka nenobijāmies, turpinājām cīnīties,” atvadu paziņojumā norāda Andris Šics.
“Tagad FIL būšu atbildīgs par to, lai tehnika visiem būtu noteikumu robežās un visiem noteikumi vienādi. Tas ir liels izaicinājums, ceru, ka ar pienākumiem labi tikšu galā. Kamaniņu sports paliks sirdī. Liels paldies brālim, ka varējām sasniegt rezultātus kā ģimene.”
Juris norāda, ka arī viņam ilgi atpūsties neviens neļaus, jo paralēli kamaniņu sportam ir domāts par nākotni, veidojot iestrādnes ģimenes biznesā, kas saistīts ar apzaļumošanu, labiekārtošanu, bruģēšanu. Viņš neizslēdz iespēju, ka pievērsīsies trenera darbam.
Samazinājums būs visiem
Mārtiņš Rubenis, Latvijas izlases treneris: “Divējādas sajūtas, brāļi Šici karjerā paveikuši lielas lietas. Pēdējos pāris gados viņi bija arvien tuvāk augšgalam un reizēm arī priekšā. Šķita, ka uz tādas nots varēja saņemties un vismaz pāris gadus vēl pavilkt, bet skaidrs, ka olimpiskās spēles vienmēr ir punkts vienam laika nogrieznim.
Turklāt Andrim radusies iespēja strādāt FIL – tāda parādās varbūt reizi 50 gados, šobrīd logs izveidojies un viņš šo pozīciju ir ieguvis. Pēc četriem gadiem šādas iespējas vairs nebūtu. Tas ir grūdiens kaut kam jaunam. Ticu, ka brāļi no kamaniņu sporta nekur nepazudīs, abiem aug puikas un noteikti ir vēlme nodot zināšanas jaunajai paaudzei.”
Atis Strenga, Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents: “Kādreiz Latvijas Olimpiskās vienības A grupā sportistam un trenerim finansējums kopā bija 64 tūkstoši. Tagad zelta sastāvam tie ir 32 tūkstoši. Kopējais finansējums federācijai nav daudz samazinājies, bet nākuši klāt daudzi sportisti, jo rezultāti bijuši labāki nekā iepriekš.
Būtu vienkārši paturēt labākos vēl četrus gadus, junioriem neko, un tad viss beigtos. Tāds ir viens variants, bet mēs strādājam ilgtermiņā. Tagad tas izskatās apšaubāmi. Komanda ir paliela, grūti pateikt, vai būs vēl kāds, kurš nebūs gatavs turpināt karjeru.
Samazinājums diemžēl būs visiem, iespējams, Mārtiņam Botam un Robertam Plūmem paliks līdzšinējais. Naudu (Latvijas Olimpiskā komiteja) dod visiem pēc kārtas – lai katram kaut kas būtu, bet vai atbilst kritērijiem? Jaunā sistēma mums iezāģē.”