Tēva faktors radošā gara modināšanā 0
Irina ar pateicību piemin tēva ieguldījumu viņas radošā gara modināšanā. Viņš rosinājis savus trīs bērnus parastajā saskatīt neparasto, pasauli uztvert tēlaini. – Atceros, bērnībā, dodoties kopīgā pastaigā pa mežu, tēvs pacēla no zemes koka zaru un vaicāja, ko es redzu. Zaru, zibenīgi atbildēju. Paga, paga, tēvu neapmierināja mana strupā atbilde, un viņš vaicāja tālāk: un ko tu saskati, ja es zaru pavēršu tā, bet mazos zariņus nolaužu? O, tas taču ir burinieks!
Tēvs arī mudinājis domāt plašāk, spraukties ārpus stereotipu un pieņēmumu robežām. Kad bērnībā Irina tēvam jautājusi, kāpēc cilvēki nelido tāpat kā putni, viņš uzdevis pretjautājumu – kā tu zini, ka cilvēki nelido? Un turpinājis, sakot, ka tāpēc jau cilvēki nelido un neviens pat nav mēģinājis to darīt, jo ir pieņēmuši, ka homo sapiens nav spējīgs lidot. – Tētis bērnībā mani vienmēr mudināja – pamēģini! Ja nedarīsi, nekad neuzzināsi, vai tu to spēj vai ne, vai tev tas patīk vai ne.
Apskatot Irinas dekorētos šķīvjus, apbrīnas vērts šķiet precīzais un krāšņais punktējums. – Esmu švaka zīmētāja, bet tam šajā gadījumā nav būtiskas nozīmes, jo punktējot daudz svarīgāka ir ģeometrisku elementu pārzināšana un krāsu izjūta, jābūt arī acumēram, kas man ir labs.
Vēl noteikti jābūt pacietībai un rūpīgumam, jo šķībs un greizs punktējums nevienu neiepriecinās.
Zīmē, punktē un apdedzina
Irina stāsta, kādā secībā notiek virsmas punktēšana. Vispirms iepatikušos rakstu, ko rada, iedvesmojoties no redzētā internetā, mākslas grāmatās vai dabā, pārzīmē uz papīra, tad izgriež un trafaretu izmanto, lai rakstu pārceltu uz apgleznojamās virsmas. Ar parasto zīmuli uzzīmē smalku, gandrīz neredzamu līniju, uz kuras pēc tam no tūbiņas uzspiež krāsas punktiņus. Lai krāsai būtu labāka saķere ar virsmu, apgleznojamais trauks iepriekš jāattauko – jānotīra ar spirtu vai degvīnu.
– Punktiņi nedrīkst būt pārāk tuvu cits citam, jo tad saplūdīs, taču intervāls nedrīkst būt arī pārāk liels. Kad uzkrāta pieredze, punktiņi padodas vienāda izmēra un tos klāju optimālā attālumā.
Ja gadās kļūme, ļauj krāsai nožūt, tad ar koka irbulīti kļūmīgo vietu noņem un uzpunktē jaunu versiju.
Kad zīmējums pabeigts, trauku 45 minūtes apdedzina gāzes plīts cepeškrāsnī +90 vai +130 ºC (vēlamo temperatūru ražotājs jau norādījis uz akrila krāsas tūbiņas). Savukārt apgleznotos ādas vāciņus nolako ar zīmola “Marabu” universālo matēto laku uz ūdens bāzes.
Turpinot viņa atklāj, ka ar akrila krāsu rotātiem priekšmetiem ir divi ienaidnieki – augsta temperatūra un švīkāšana. – Ražotājs norāda, ka šī krāsa reaģē uz temperatūru, kas augstāka par +50 ºC, bet es drošības labad brīdinu pircējus, ka ar šiem traukiem jābūt uzmanīgiem jau +30 ºC. Karstus cepešus nevajadzētu likt uz punktētiem šķīvjiem, labāk tajos pasniegt desertu, konfektes vai augļus. Kafijas krūze, ko vienu no pirmajām uztaisīju vīram, gan ir nevainojama. Tajā tiek liets karsts dzēriens, krūzi mazgājam karstā ūdenī, – pieredzē dalās Irina.
Akrila krāsas viņa pērk hobijpreču un gleznošanas piederumu veikalos, arī internetveikalos un lielveikalā “Spice” (īpaši uzteic zīmolu “Stamperia”, “Dekola” un “Tair”, iesācējiem iesaka zīmola “C. Kreul” akrila krāsas), bet tonētus šķīvjus atrod veikalos “Ikea”, “Maxima”, “Prisma” u.c.
UZZIŅA
Akrila krāsas
• Var klāt uz dažādām virsmām – keramikas, papīra, auduma, koka, plastmasas, porcelāna un citiem materiāliem.
• Šī ir spilgta un tīra krāsa, kas nožūstot saglabā savu toni.
• Ātri žūst un labi nosedz izstrādājumu.
• Nožuvusi veido elastīgu un nenomazgājamu plēvi.
• Pērkot jāpievērš uzmanība, vai tā paredzēta stiklam, audumam vai keramikai, jo atšķiras krāsas konsistence.
