Pulksteņu suģestija. Iepazīstamies ar pulksteņu kolekcionāru 0
Cēsnieks Andris Dolženko, strādādams par pulksteņmeistaru, spēja novērtēt seno laikrāžu pievilcību un unikalitāti. Lai nākamajām paaudzēm saglabātu vēsturiskos kabatas, rokas, sienas, grīdas un kamīnpulksteņus, tagad viņš tos restaurē un veido arī savu stundeņu kolekciju. Iepazīsimies? 
Atskats vēsturē
Laika dalījums, ko pašreiz lietojam, veidojies gadsimtiem ilgi, dažādām tautām to pārņemot un pārveidojot. Sākumā par atskaites punktu pieņēma dienas garumu, bet tā bija pārāk liela mērvienība. Tad dalīja divās daļās, pēc tam – četrās, bet vienalga šīs daļas bija krietni par lielu. Diennakts dalījumu 12 stundās no šumeriem pārmantojuši babilonieši un indoeiropiešu ciltis.
Grieķi izdomāja dienu jeb diennakts gaišo daļu dalīt 12 stundās un tāpat arī nakti. Līdz ar to stundas bija dažāda garuma. Vēlāk šo tradīciju pārņēma romieši.
Ar laiku cilvēki, lai atvieglotu dzīvi, pārgāja uz 24 vienāda garuma stundām. Stundu savukārt sadalīja minūtēs, bet tās – sekundēs. Tā kā šīs laika mērvienības bija mazas un dabā pārlieku izteiksmīgi neatspoguļojās, vajadzēja kādas ierīces, kas ļautu laiku noteikt precīzi. Tā radās pulksteņi. Tie bijuši ļoti dažādi – saules, ūdens, smilšu, uguns, rata jeb mehāniskie, tad – elektroniskie. Vairāk nekā pirms 5000 gadu Ēģiptē izdomāts viens no pirmajiem saules pulksteņiem, bet astotajā gadsimtā jau mūsu ērā ķīnieši izgudroja mehānisko laikrādi. Piecus gadsimtus vēlāk franču izgudrotājs Vijārs de Ginkūrs radīja pirmo mehānisko pulksteni ar atsvara mehānismu, bet 1889. gadā Zigmunds Rīflers uztaisīja svārsta pulksteni, kas darbojās ar sekundes simtdaļas precizitāti. Pakāpeniski samazinot laikrāža izmērus, nonāca līdz kabatas un rokas pulksteņiem. Tagad tiem piepulcējušies elektroniskie, kuru darbības precizitāti nosaka kvarca kristāla svārstības.
Smalki mehānismi
Jau vairāk nekā 30 gadu seno pulksteņu suģestijas varā ir cēsnieks Andris Dolženko. Interese par smalkiem mehānismiem viņam esot jau kopš bērnības, kad ne vienu vien ierīci izjaucis, lai izpētītu, kā tā taisīta un darbojas. Šī interese izrādījās noturīga, tāpēc Rīgas 34. profesionāli tehniskajā vidusskolā apguva pulksteņmeistara arodu, tad strādāja pulksteņu remonta darbnīcās Valmierā un Cēsīs. Kad parādījās elektroniskie pulksteņi, tie sāka izkonkurēt mehāniskos. Saruka arī pieprasījums pēc laikrāžu remontētāju pakalpojumiem, jo cilvēki elektroniskos pulksteņus iegādājās par trim, četriem latiem un izmeta, kad tie beidza kalpot, nevis meklēja meistaru, lai salabotu. Sākoties datoru un mobilo telefonu ērai, kad visos ir arī laikrāža funkcija, vajadzība pēc mehāniskajiem pulksteņiem saruka vēl vairāk. Tajā brīdī kādreizējais pulksteņmeistars Andris Dolženko pievērsās seno pulksteņu restaurēšanai un kolekcionēšanai.
Savu pirmo kolekcijas priekšmetu – pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Amerikā ražotu sudraba kabatas pulksteni ar trim atveramiem vāciņiem – viņš nopircis no pazīstama muzikanta. Pēc tam kolekciju paplašinājis, pievēršoties arī seniem sienas un kamīna laikrāžiem, kuri Andra rokās parasti nonākot bēdīgā stāvoklī.
– Vērojama seno pulksteņu renesanse, cilvēki tos velk laukā no bēniņu pažobelēm, restaurē un liek pie sienas. Grib saglabāt vēsturiskas lietas, kas reiz piederējušas senčiem, – stāsta bijušais pulksteņmeistars, piemetinot, ka sienas pulksteņi, kas ražoti no 1850. gada līdz 1900. gadam, izceļoties ar simtprocentīgu kvalitāti.
– Šeit pieminēšu vācu kompāniju Gustav Becker un Junghans, franču Le Roi a Paris ražojumus, arī plaši pazīstamos zīmolus Pavel Bure un Moser. Manā kolekcijā esošie sienas un kamīna pulksteņi ir ar rokām komplektēti, Latvijā nonākuši no Vācijas un Šveices pirms kādiem 100 gadiem.
Pat apzeltīts mehānisms
Īpašs prieks Andrim ir par pirmo kolekcijā ienākušo sienas pulksteni – Gustav Becker ražojumu oša koka ietvarā ar jūgendstila elementiem. To iegādājies no kolekcionāra, kurš teicis, ka laikrādis savulaik piederējis kādam Latvijas brīvvalsts ģenerālim.
– Visus pulksteņus, kas nonāk manā īpašumā, esmu izjaucis līdz dēlītim, korpusam notīrījis veco laku, nobeicējis un no jauna nolakojis, tāpat arī atjaunojis mehānismu. Daudziem senajiem sienas pulksteņiem ir ne vien grezns ozola, riekstkoka, oša vai cita cēlkoka korpuss, bet arī apzeltīts mehānisms un ar emalju pārklāta ciparnīca.
Bijušais pulksteņmeistars piemin arī vienkāršākus sienas pulksteņus – tā dēvētos švarcvaldiešus jeb XIX gadsimta pirmajā pusē Švarcvaldē (Vācijā) ražotos ķēžu laikrāžus ar krāsotu metāla ciparnīcu, koka korpusu un platēm.
– Tiem korpuss ir no priedes vai egles koka, kas, ilgāk pastāvot mitrumā neapkurinātā telpā, atlupa, un pulkstenis izskatījās nekāds. Arī rādītāji ir vienkārši – no metāla, neapzeltīti, bet ciparnīca – no apgleznota koka.
Švarcvaldieši kalpojuši lauku ļaudīm, turpretim pilsētas turīgo iedzīvotāju mājokļus, pilis un muižas rotājuši greznie sienas un grīdas pulksteņi. A. Dolženko nesen savu kolekciju papildinājis ar pompozu grīdas pulksteni.
– Tam ir milzīgs mehānisms – viens atsvars sver 12 kilogramus (parasti ap 4 kg). Tādu otru neesmu ne redzējis, ne restaurējis! Mehānisms tik smags ir tāpēc, ka pendele taisīta no gara metāla stieņa, kura lejasdaļā ir smaga apzeltīta misiņa linza, tāpēc vajag arī smagus atsvarus.
Ar grezniem korpusiem izceļas no zeltītas bronzas, misiņa vai alumīnija sakausējuma ražotie kamīna pulksteņi. Tie ne vien laistās zeltā, bet dižojas arī ar kruzuļiem un cakām, dažādām figūriņām, kas rotā korpusu, – eņģeļiem, daiļām meitenēm, karavadoņiem zirgā un citiem odioziem tēliem. Kamīna pulksteņiem galvenā bija dekoratīvā funkcija, bet pareiza laika rādīšana – tai pakārtota.
– Padomju gados nebija pieejama nekāda informācija par senatnīgiem pulksteņiem. Valmierā strādāju kopā ar zinošu un prasmīgu pulksteņmeistaru Pēteri Kūnu, kurš bija pieredzējis Latvijas brīvvalsts laiku. Viņš man izstāstīja, kā konstruēti sienas pulksteņi, kā tos pareizi kopt, kam jāpievērš uzmanība, lai laikrādis kalpotu ilgi, – atceras A. Dolženko. – Kad man izdodas atjaunot un iekustināt tāda pulksteņa mehānismu, kurš šķita bezcerīgs, pārņem vārdos neaprakstāms gandarījums.
