Anda Līce: Rūdīto politisko partiju sabotāžas dēļ pārmaiņas nenotika 6
Tā nu sanāca, ka pauze valdības veidošanā iekrita vai tika pieskaņota valsts simtgades svinībām, līdz ar to ap šiem tik ilgi gatavotiem svētkiem un runām par nākotni ir daudz nezināmā un neskaidrības.
Tas, uz ko cerēja vēlētāju daļa, kura daudzās jomās vēlas reālas pārmaiņas, rūdīto politisko partiju sabotāžas dēļ pagaidām nenotika.
Svētkus tas, protams, viņiem aptumšoja. Savukārt tie, kas panāca, ka Jaunā konservatīvā partija tiek atstādināta no valdības veidošanas, varēja uzsaukt treknus tostus savām shēmošanas prasmēm.
Taču īstenībā viss ir citādi, nekā šobrīd izskatās, arī dabā gadalaiki mainās nevis pēkšņi, bet vairākos piegājienos. Šā brīža zaudētāji faktiski ir ieguvēji, jo turējās pie vēlētājiem solītā un, labi pazīstot Latvijas politisko virtuvi, uz kompromisiem ar šefpavāriem neielaidās, kamēr tie, kas atkal kārtējo reizi berzēja rociņas, sevi nežēlīgi atmaskoja. Tas, kurā brīdī esam zaudētāji vai uzvarētāji ne tikai politikā, parasti kļūst redzams vienīgi pēc laika.
Kaut kā sāk piemirsties, ka dzīvē viss notiek pēc svārsta principa, tā sienas pulksteņos kustas vēzeklis un tikšķ laiks. Arī laikmetu un valdību maiņās lielais vēzeklis bez žēlastības noslauka vienus, lai vieta atbrīvotos citiem. Šajā ziņā patlaban zīmīgi notikumi risinās Gruzijā, kur pašreizējais politiskais līderis, kā ļaudis runā, ar Kremli saistītais miljardieris Bidzina Ivanišvili, daļēji ir paguvis demontēt prezidenta Mihaila Saakašvili laikā neticami strauji atdzimušo valsti.
Uz brīdi apmulsinātās tautas liela daļa Ivanišvili un viņa partijai “Gruzijas sapnis” tagad saka nē, un tas ir iedvesmojošs piemērs Krievijai un visai postpadomju telpai. Arī Latvijai.
Pietiek melot un izzagt valsti! Politiķu pērkamība, inteliģences trūkums un savtība ir sasniegusi kritisko masu. Pulkstenis tikšķ.
Visās bijušajās padomju bloka valstīs atbilstoši iespējām ir izveidojies savs oligarhāts. Arī Latvijā tas Saeimas un valdības ir raustījis aiz aukliņām. Ārkārtīgi spēcīgs tas šobrīd ir Ukrainā, kur Kremlis ir atstājis savu ietekmes aģentu armiju un līdzekļus nežēlo. Tas notiek ne tikai šajā reģionā, tāpēc nebrīnīsimies par Eiropas valstu līderu divdomīgo politiku attiecībā uz Krimas okupāciju un karu Donbasā.
Divdesmit pirmajā gadsimtā valstu vadītājiem gandrīz vienmēr pirmajā vietā ir nevis ideāli, kas gan nemitīgi tiek piesaukti, bet intereses. Arī tad, ja tās bradā ideālus. Brīvība nekrīt no gaisa, atdzimšana ir iespējama, tikai atgriežoties pie tām vērtībām, kuru vārdā ir cīnījušās iepriekšējās paaudzes. Gan sabiedrībai, gan politiķiem tas ir jāzina kā reizrēķins. Tiem, kas to neprot, jāmācās.
