Agris Liepiņš: Klausoties “Saskaņas” deputātos, liekas, ka vajadzētu uzņemt komēdiju – “Krievu nacionālās īpatnības, kritušos karavīrus pieminot” 0
Agris Liepiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Padzirdot, ka trīsdesmit divus gadus pēc neatkarības atjaunošanas esam apjēguši puļķa politiskā vēstījuma graujošo ietekmi uz latviešu nacionālo pašapziņu, arī es saņēmos drosmi un noziedoju naudiņu gruvešu nojaukšanai. Pēc labi padarītā darba apsēdos pie televizora un klausījos tautas priekšstāvjos.
Puļķa aizstāvju rindās dzirdami visnotaļ interesanti apgalvojumi. Varētu teikt, ka tiek apmuļļātas divas domas. Viens postulāts – padomju armijai nav nekāda sakara ar šodienas Krievijas armiju un tās pastrādātajiem kara noziegumiem Ukrainā. Otra atziņa – daudzi nezina savu vectēvu kapavietu un puļķis ir vienīgā vieta, kur aiziet un, pieminot viņu nestos upurus cīņā pret nacismu, nolikt ziedus.
Sākšu ar pirmo – sarkanarmijai nav nekādas līdzības ar šodienas Krievijas armiju, un to nevar dēvēt par sarkanarmijas mantinieci.
Ielūkošos Antonija Bīvora grāmatā “Berlīnes krišana 1945”, kurā aprakstītas sarkanarmijas darbības Berlīnē kara pēdējās dienās. Rakstnieks ir vairāku dokumentālu grāmatu autors un dažādu literāro balvu laureāts.
Tātad – “Trīspadsmit gadus vecais Dīters Zāls ar dūrēm metās virsū krievam, kas zēna acu priekšā izvaroja viņa māti. Viņš panāca tikai to, ka tika nošauts.” Salīdzinājumam – Krievijas karavīri Bučā iegāja privātmājā un izvaroja mājas saimnieci. Vīru, kurš centās viņu aizstāvēt, vēlāk atrada mājas pagalmā ar lodi vēderā.
Lasu tālāk – “Izvarošanas upuru skaits abās lielākajās Berlīnes slimnīcās svārstījās starp 95 000 un 130 000. [..] Urzulas fon Kārdorfas draudzeni Šulci-Boizenu izvaroja 23 zaldāti cits pēc cita. Pēc tam viņai slimnīcā bija jāuzliek šuves.” Salīdzinājumam – Latvijas valdība pieņēma normatīvo aktu, kas ļautu paātrināti izdarīt abortu tām Ukraiņu bēglēm, kuras ieradušās mūsu valstī un cietušas no krievu karavīru zvērībām.
Tālāk – “Militārās hierarhijas zemākajā pakāpē sarkanās armijas zaldāti savāca pārsteidzoši raibu laupījumu. [..] Precēti karavīri vāca drēbes, ko sūtīt sievām.” Salīdzinājumam – internetā bija publicēti kadri ar krievu karavīriem, kuri pasta nodaļā sūta uz mājām ukraiņu mājās nolaupītās mantas.
Tālāk – “Sarkanā armija morālā ziņā ir visaugstāk attīstītā armija pasaulē,” kāds vecākais leitnants paziņoja sapieru virsniekam. “Mūsu karavīri uzbrūk tikai apbruņotam ienaidniekam. Lai kur atrazdamies, mēs vienmēr rādām cilvēcības priekšzīmi vietējiem iedzīvotājiem, un jebkuras vardarbības un laupīšanas izpausmes mums ir svešas.” Salīdzinājumam – Krievijas Federācijas armijas virspavēlnieki apgalvo, ka Ukrainā viņi atklāj uguni vienīgi uz militārajiem mērķiem.
Tā jau var citēt un salīdzināt stundām ilgi. Katram taču skaidrs, ka nekādas līdzības te nav. Sarkanarmija nav tas pats, kas Krievijas Federācijas armija, un punkts. Tāpēc piemineklis atbrīvotājiem jāatstāj, kā stāv, un “Saskaņas” deputāti var mierīgi melot tālāk.
Parunāsim tad par otru mantru. Vectēvi krituši plašajos kara laukos, viņu atdusas vieta nav zināma, tāpēc puļķis ir svētvieta, kur atnākt un, klusu noliecot galvas, pieminēt cīnītājus. Negribu aizvainot kritušos, lai viņi dus Dieva mierā. Bet krieviem ir tāda komēdija – “Krievu medību nacionālās īpatnības”.
Klausoties “Saskaņas” deputātos, liekas, ka vajadzētu uzņemt jaunu komēdiju – “Krievu nacionālās īpatnības, kritušos karavīrus pieminot”.
Lai mēs beidzot saprastu, ka šņabja dzeršana, krievu estrādes mūzikas dārdināšana un ālēšanās līdz vēlai naktij jūrnieku strīpainajos apakškreklos, pusplikos vēderus piesedzot ar Krievijas karogu, ir nevis prasta dzeršana, bet godpilna cieņas izrādīšana Otrā pasaules karā kritušajiem karavīriem. Krievu nacionālā īpatnība, kuru ar prātu nesaprast.
