Pujats: Čekisti ar “baltiem cimdiem” ietekmēja baznīcu 4
Kardināls Jānis Pujats, viesojoties Rīga TV24 raidījumā “‘Dienas personība”, piekrita tam, ka šobrīd pienācis īstais laiks, lai runātu par Valsts Drošības komitejas (VDK) čekas laiku un baznīcu. “Jā, tagad var visu runāt,” tā smejot uz žurnālistes Veltas Puriņas jautājumu atteica viņš.
Uz jautājumu, vai tiešām profesionāli čekisti savulaik padomju laikos kontrolēja baznīcu, Pujats klāstīja: “Patiesībā īstais, tāds oficiāli atklātais pretinieks – organizācija, kas nebija īsti valstij pieņemama un tolaik darbojās – tā bija baznīca! Jo valsts politika bija ateistiska. Tā bija vienīgā organizācija, kuru tomēr piecieta, bet – apkaroja. Pieturējās pie tā, lai nebūtu pārāk brutāli, jo tad viņi, tā teikt, ārzemēs slikti izskatītos. Ar “baltiem cimdiem” spieda, cik vien varēja, bet tā neitrāli bija, jo tomēr baidījās. Tā bija idejiska cīņa. Viņi bija par ateismu, bet baznīca par Dievu – tā bija tāda nemitīga stīvēšanās.”
Pujats norādīja, ka čekisti taču visus cietumā ielikt nevarēja, tāpēc baznīcu piecieta. Vai čekisti tomēr gribēja savus ziņotājus tolaik ielikt baznīcā kā tādus “kurmīšus”, kuri rok, Kardināls atteica: “Viņi centās vispirms pieķert kādā nelikumībā, lai varētu kaut ko piesiet un pēc tam šantažēt. Viņi tā to izmantoja. Ja gadījumā kādu pieķēra pretlikumībās, tad centās viņu piespiest būt par kaut kādu ziņnesi čekai. Bija tādi gadījumi, kad mēs paši zinājām, kuri no priesteriem tādā vai citādā veidā pakļāvušies čekistiem. Bet tā kā viņiem oficiāli nevarēja piesiet kādu nedarbu, tad baznīca piecieta viņus. Bet kaut kur viņi bija iekrituši un laikam piespiesti, un viņi līdz ar to bija tikuši tādā nebrīvībā.” Pujats apstiprināja, ka nojauta, kuri baznīcas rindās bijuši ziņotāji, taču tam īsti neesot bijis pierādījumu.
Diskutējot par to, vai tolaik par katru garīdznieku čekisti bija ieviesuši “sava lietu”, Pujats pieļāva, ka tā tiešām bijis ar “visiem”. “Bija tāda pārvalde – speciāli par baznīcu, kas, man liekas, bija speciāli čekas radīta. Katram priesterim bija sava lieta. Un tā pārvalde maisījās baznīcas lietās tādā ziņā, ja, piemēram, bīskaps gribēja kādu priesteri no laukiem pārcelt uz Rīgu, tad viņu nevarēja pārcelt bez tās piekrišanas.” Tā bijusi Reliģisko kultu lietu padome padomju laikos, no kuras vienmēr vajadzējis iegūt piekrišanu dažādos jautājumos.
Plašāk pievienotajā video.
