“Puiši pašnāvību izdara līdz galam. No desmit vīriešiem septiņi līdz deviņi to noved līdz finālam.” Kāds ir iemesls nāvējošam paškaitējumam? 48
Pagājušā gada nogale daudziem lika aizdomāties, kas notiek? Katru dienu ziņās, sociālajos tīklos parādījās ziņas par zināmām personām, kuras pēkšņi aizgājušas mūžībā. Radās sajūta, ka Latvijas basketbola zvaigznei Jānim Timmam sekojuši daudzi jauni, mērķtiecīgi vīrieši. Bija cerība, ka šī sāpīgā statistika beigsies vecajā – 2024. gadā, tomēr, iesākoties jaunajam 2025. gadam, Latviju pāršalca ziņas vēl par kādu talantīgu, vien 18 gadus vecu sportistu, kurš pēkšņi devies viņsaulē.
Zinātāji komentāru sadaļā steidza vēstīt, ka, iespējams, puisis nolecis no augstuma. Bez asarām šādus komentārus nav iespējams lasīt. Tāpēc LA.LV vēlējās noskaidrot, kā apturēt pašnāvību vilni? Ko darīt, ja cilvēks pēkšņi kļuvis kā samainīts – izturas citādāk un ir nomākts?
“Ļoti daudz ko psihoemocionāli nosaka arī laika apstākļi. Tas tumšums, drūmums, drēgnums. Pēc statistikas nebija vairāk pašnāvības gadījumu 2024. gadā, bet bija šie zināmie cilvēki, par kuriem bija informācija internetā – Jānis Timma un citi sportisti, kas, protams, radīja to sajūtu.
Pagājušajā gadā vairāk par pašnāvības mēģinājumiem gan dominēja alkohols un citu apreibinošo vielu lietošana. Tie bija cilvēki, kas nonāca slimnīcā visu svētku garumā,” portālam LA.LV skaidro Nacionālā psihiskās veselības centra vadītāja, psihiatre Sandra Pūce.
Nacionālajā Rīgas psihiskās veselības centra vadītāja norāda, ka tieši lekšana no augstuma, pakāršanās, ieroču izmantošana ir cēlonis cilvēku pāragrai nāvei. Viņi šo ceļu diemžēl izvēlas paši. Taču tie, kurus ir paspējuši laicīgi izglābt, nereti nonāk centra mediķu rokās vai arī pēc ļoti smagu traumu gūšanas – citās slimnīcās. Ir jāņem vērā, ka ne vienmēr, lecot no liela augstuma, cilvēks iet bojā. Viņš var kļūt par cilvēku ar speciālām vajadzībām uz visu mūžu.
“Pārsvarā iemesls ir attiecības. Jūtas, nauda, veselības stāvoklis, sajūta, ka dzīve ir galā un nekā nav, vairāk nekā nebūs. Viss ir pagājis. Tā reizēm notiek, pat ja cilvēkam ir tikai 23 gadi. Tā ir tāda vispārināšana. Tā saucamais maksimālisms. Pirmkārt, tā arī ir personība, personības struktūra. Plus ievainojamība un dzīves situācijas. Mums ir daudz tādu cilvēku, kuriem attiecībās iet grūtāk. Viņiem vieglāka komunikācija caur datoriem. Un tad, kad “dzīvajā” veidojam šīs te attiecības, tad ir liela vilšanās, sāpes un bezcerīgums. Jo vairāk cilvēki komunicēs viens ar otru, vairāk runās, viens otru sapratīs, jo situācija būs daudz vieglāka. Arī Jāņa Timmas gadījumā.
Viņam ģimene bija prom, bet tieši viņa komandai Krievijā, trenerim, bija jāreaģē, jo viņi noteikti redzēja, ka cilvēks ir kļuvis citādāks. Ir jāuzņemas atbildība tam cilvēkam, kurš tajā brīdī ir līdzās. Kaut vai teikt: ”Es nelaidīšu tevi uz spēli, kamēr tu neesi apmeklējis psihologu,“ portālam LA.LV norāda Nacionālā psihiskās veselības centra vadītāja, psihiatre Sandra Pūce.
Nav svešu bērnu un arī svešu bēdu, uzsver psihiatre. Pēdējā laikā pašnāvību veikušo cilvēku vecums strauji samazinājies.
“Pēc statistikas izskatās, ka tie ir jauni cilvēki, spēka gados, kuriem viss vēl ir priekšā. Vecumā no 20 – 30 gadiem. Puiši pašnāvību izdara līdz galam. No desmit vīriešu dzimuma pārstāvjiem – septiņi līdz deviņi to noved līdz finālam. Meitenes vairāk izglābj personības struktūra, jo viņas izvēlas iedzert tabletes vai kaut ko tādu, no kā visbiežāk ir iespējams atdzīvināt un atgriezt dzīvē. Vēl ir otrs stāsts. Tie ir vīrieši pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Kad ir bijusi šķiršanās, zaudēts darbs, ir izmisums. Tas ir ļoti bīstami, it īpaši, ja cilvēks ir intelektuāls. Viņš spēj to visu līdz galam arī izdarīt.“
Pagājušā gada nogalē, 23. decembrī, tātad Ziemassvētku laikā, ap plkst. 20.00 Valsts policija saņēma informāciju, ka Ogres Zilo kalnu skatu tornī kāds vīrietis izdarījis pašnāvību, iespējams, pakaroties. Šis nav vienīgais gadījums, kad cilvēki savu nolūku realizēšanai izvēlas publiskas vietas. Par ko tas liecina? Vai personas patiesībā vēlējās tikt izglābtas? Jautāju Nacionālā psihiskās veselības centra vadītājai.
“Tas ir sauciens – redzat, cik man ir slikti! Tas ir tas, kas mums būtu jāiemāca. Ja tev ir slikti, ir jāmeklē palīdzība. Tie ir tie cilvēki, kuri vēlas pateikt, ka viņi aiziet nesaprasti. Neviens viņu nesaprot, un neviens viņu nesapratīs. Otrs faktors var būt arī tāds, ka dzīvesvietā viņu ātrāk atradīs, ātrāk atpazīs. Katram ir savs stāsts. Tas ir gana traģiski, kad jauni, spēcīgi, spējīgi cilvēki aiziet nebūtībā, jo viņiem pietrūkst tā spēja saredzēt, ka pēc melnas nakts nāks atkal rīts, ka tā gaisma ir, un tā vienmēr uzaust.“
Pašnāvību skaits mediķu sajūtu līmenī neesot mainījies kopš 2023. gada. Pērnā gada statistika vēl nav apkopota.
Slimību profilakses un kontroles centra statistika par 2023. gadu liecina, ka nāves cēlonis “tīšs paškaitējums” no 2015. – 2023. gadam Latvijā ir bijis 4 bērniem, kuri nav sasnieguši 15 gadu vecumu, 17 jaunieši nesasniedzot 17 gadu vecumu. 2023. gadā gan neviens nepilngadīgais pašnāvību nav veicis, kas ir ļoti laba ziņa.
2023. gadā paši no dzīves šķīrās 175 cilvēki vecumā no 18 līdz 64 gadiem, kā arī 91 cilvēks, kurš bija vecāks par 64 gadiem. Kopā tīšu paškaitējumu sev nodarījuši 266 cilvēki. 159 cilvēki aizgājuši no dzīves bez alkohola klātbūtnes organismā, 107 bija dzēruši pirms suicīda veikšanas. Alkohola ietekmē pārsvarā bijuši cilvēki no 25 līdz 45 gadu vecumam. Visvairāk pašnāvību reģistrēts Rīgā – 74, vismazāk – Rīgas reģionā – 22 personas . 2023.gadā sevi nogalinājuši 224 vīrieši un 42 sievietes. Vidēji 14% mirušo ir cilvēki, kas ir vecāki par 85 gadiem.
“Ir arī gadījumi, kas teorētiski netiek uzskatīti par pašnāvību, bet tie ir gadījumi, kad cilvēki alkohola reibumā “staigā pa naža asmeni”, riskē, un tas beidzas ar kaut kādu traģēdiju. Tā ir tāda pasīvā agresivitāte, un tos uzskata par slēptajiem pašnāvības mēģinājumiem,” pieredzē dalās Sandra Pūce.
Vislielākā cilvēku problēma ir maksimālisms. Vienmēr visur jāpaspēj pirmajam, jābūt labākajam darbā, sportā, citos sasniegumos, bet.. nekas slikts nenotiks, ja cilvēks būs otrais – dzīvos ilgi vesels un izgulējies, uzsver psihiatre.
“Mēs nedrīkstam aizmirst par dažādu vielu lietošanu. Tās ir negulētas naktis, kas bieži vien pamatotas ar darbu. Tad vēl uzsmēķējam kādu “zālīti” vai iedzeram šampanieša glāzi, un cilvēks nonāk tādā stāvoklī, kur viņš var izdarīt arī traģiskas lietas. Arī tādi cilvēki, kuri nav toksikomāni vai narkomāni. Mēs nenovērtējam šīs negulētās naktis, nenovērtējam dažādu vielu pamēģināšanu, sakot: ”Es jau tikai pamēģināju, lai nenāktu miegs.“ Bet mūsu psihe var izturēt, ko var izturēt. Katram tā robeža ir individuāla, un tad arī notiek trakas un pat traģiskas lietas.“
Psihiatre norāda, ka pirmie, kuri var pamanīt izmaiņas cilvēka uzvedībā, ir tieši ģimene vai cilvēki, ar kuriem persona regulāri tiekas. Ja pašam šķiet, ka viņu nomāc suicidālas domas vai tuviniekam ir aizdomas par kāda tieksmi aiziet no šīs pasaules – vienmēr pēc palīdzības var vērsties pie ģimenes ārsta. Tāpat var vērsties Nacionālajā psihiskās veselības centrā, kā arī lielisks atbalsts ir speciālisti Krīžu un konsultāciju centrā „Skalbes”, kas diennakti strādā atbildot uz uzticības tālruņa zvaniem – 67222922, 27722292, 116123.
“Nevajag kautrēties un palikt malā. Noteikti var uzdot arī tieši jautājumu: ”Kā tu jūties? Vai tev ir drūmas, depresīvas vai pat pašnāvnieciskas domas?” No tā, ka pajautā, no tā viņš sev pāri neizdarīs, bet no tā, kā šis cilvēks atbildēs, kaut arī noliegs, no tā var sajust – vai tas ir patiess vai formāls noliegums.
Un, ja mums ir sajūta, ka tas cilvēks ir izmainījies, viņš ir sevī, bet ārēji uzspēlēts, un mēs saprotam, ka kaut kas notiek, bet nezinām, kas… šādās situācijās mums ir noteikti jārunā ar šiem palīdzības, konsultatīvajiem tālruņiem, ģimenes ārstu, psihologiem. Ir iespējams pierakstīties pie speciālista un aiziet kopā. Un jūs noteikti varat runāt par savām šaubām un nedrošību par šo otru cilvēku. Citādi cilvēks noliegs problēmu, un viens pats neaizies. Viņam ir jāaiziet līdzi. Pat dažkārt jāsarunā vizīte. Nekas slikts nenotiks, ja šī vizīte būs bijusi lieka. Daudz sliktāk, ja mēs neko nedarīsim, paliksim malā, ka tas ir neērts jautājums.
Man gribētos, ka daudz vairāk skolās būtu mācības par veselības pratību, gan pedagogiem, gan treneriem. Kas mums nav sportā, ir šie sporta psihologi. Sabiedrība ļoti idealizē sportistus un tad, kad viņiem kaut kas nesanāk – devalvē. To ir grūti izturēt. Tāpēc arī būtu jābūt vairāk šo te resursu, kas psiholoģiski sagatavotu un psiholoģiski palīdzētu. “ sniedz padomu psihiatre Sandra Pūce.
Portāls LA.LV izsaka līdzjūtību ģimenēm, kurās tuvinieks ir aizgājis viņsaulē pašnāvības ceļā
