Kad operācija kā steidzama un neatliekama palīdzība 0
„Kad bērniņš uz slimnīcu atvests kritiskā stāvoklī un nekavējoties nepieciešama operācija, lēmumu par to, vai veikt vai neveikt kādas pārbaudes, pieņem ārsts, ja vien tas iespējams, no vecākiem izdibinot, bērna veselības stāvokli,” turpina daktere Anda Zundāne. „Bet ja, piemēram, bērns ir aizrijies ar kādu svešķermeni un viņš tūlīt ir jāglābj, tādos gadījumos analīzēm nav laika. Šādās situācijās mēs, ārsti, parasti paredzam, ka šo svešķermeni no viņa elpceļiem evakuēsim un ar pašu viss būs kārtībā.
Protams, ja bērns smagi cietis autoavārijā un viņam ir gan galvas, gan krūšu kurvja, gan vēdera ievainojums, mediķi veic ļoti daudz dažādas analīzes un pārbaudes, lai tādējādi pārliecinātos, kuri orgāni ir un kuri nav bojāti. Tāpat tiek kontrolēta asinsaina, lai noskaidrotu, cik liels bijis asins zudums un kurā brīdī ārstiem var nākties to kompensēt.”
Ar kādu sirdskaiti sirgstošie
Uz jautājumu, kā rīkojas situācijā, ja bērnam ir kāda sirdskaite, anestezioloģe-reanimatoloģe Anda Zundāne atbild: „Pirmais ir jautājums, vai tā ir pierādīta. Un te svarīgi ir ne tikai ģimenes ārsta, bet arī vecāku novērojumi. Vispirms jau bērniem, kuriem ir iedzimtas sirdskaites, ir izteikta fiziskās slodzes nepanesamība. Bēbīšu vecumā tas izpaužas tā, ka ēdot viņiem kļūst zilas lūpas, nagi, seja vai arī, tieši otrādi, viņi nobāl. Tāpat viņi ēdot parasti svīst. Šiem bērniem maltītes laikā bieži parādās aizdusa, turklāt viņi to nepabeidz neaizmigdami. Jā, kad viņi ēd, tad aizsnaužas, jo saistībā ar to, ka ir pārāk liels enerģijas patēriņš, viņiem nepietiek spēka to paveikt nomodā.
Bērnam augot, viņi ir fiziski mazaktīvi. Viņi vēlāk sāk visas bēbīšu vecumā paredzētas fiziskās aktivitātes, pat sēdēt un staigāt. Nelabprāt pārvietojas. Un vēl šiem bērniem ļoti raksturīgs tas, ka viņiem ir nepietiekams svars. Bieži gada vecumā, kad bērnam vajadzētu svērt 10-12 kilogramus, viņu svars sasniedz vien 6-7 kilogramus, kas ir tikai nedaudz vairāk nekā puse no vecuma normas.
Tie ir faktori, kas liek ārstiem aizdomāties, ka bērna sirds varētu nebūt vesela. Tanī brīdī, kad mēs no vecākiem šādu informāciju saņemam, pirmais, ko darām, mēs bērnam pārbaudām krūšu kurvi un mēģinām noskaidrot, vai tur izklausāmi kādi trokšņi vai nē. Ja tādi ir, tas liek domāt par to, ka tur varētu būt sirds anatomisks defekts, un tālab nepieciešama sirds skonoskopiska izmeklēšana. Proti, tā saucamā ehokardioskopija, ko veic kardiologs, lai noskaidrotu, vai tik tiešām šis bojājums, tā teikt, ir nopietns, lai tas kaut kā ietekmētu mazā pacienta asinsriti. Vai tas ir ārstējams medikamentozi, vai tomēr jāoperē. Vai arī bērns ar šādu troksni – bojājumu – var dzīvot un viņa dzīvību un veselību tas neapdraud. Bet tā jau ir kardiologu kompetence.
Savukārt bērniem, kuriem ir sirds ritma traucējumi, tas mēdz izpausties ar pēkšņiem ģīboņiem, samaņas zudumiem.”
