Piens, cūkas un roboti. “Pūcīšu” lopkopības biznesa filozofija 1
Džūkstes pagasta ZS “Pūcītes” piena lopkopības biznesā piesaista uzmanību ar lielo tauku daudzumu slaukumā, saimnieku Sanitas Briekmanes un Viļņa Briekmaņa visu četru pieaugušo bērnu ģimeņu darbošanos saimniecībā un šajā gadā iecerēto piena slaukšanas robota pirkumu. Pūcītēs pašu vajadzībām audzē arī cūkas. Pūcīšu saimnieki Sanita un Vilnis, kā arī viņu bērni Signe Briekmane-Kota un Lauris Briekmanis intervijā atklāj savas uzņēmējdarbības filozofiju, stāsta par saimniecības izaugsmes ceļu un nākotnes plāniem.
– Kāds bija Pūcīšu ceļš līdz piena robota projektam?
Sanita: – Uzskatām sevi par mazu saimniecību. Ar lauksaimniecību mūspusē sākām darboties vieni no pēdējiem. Tas notika 1991. gadā. Sākām kā piemājas saimniecība ar vienu govi, ko iedeva vīra vecāki, un ar 13 ha lielu zemes platību. Gotiņa deva 3800 kg piena. Ar ļoti augstu izslaukumu patlaban lielīties nevaram – slaucam vairāk nekā 8000 kg piena no govs.
Vilnis: – Visu pašu rokām esam sastrādājuši. Zemi pirkām par saviem privatizācijas sertifikātiem, mantojuši to neesam.
Sanita: – Izslaukums strauji sāka kāpt, kad no Līvānu mājas pārcēlāmies uz bijušajām kolhoza darbnīcām, kur 2006. gadā nodevām ekspluatācijā kūti un govis varēja dzīvot brīvajā turēšanā. Pirms mums sešpadsmit gadus bijušajās darbnīcās, kur mums patlaban kūts, nekas nebija noticis. Viss – logi, durvis, jumts – bija noārdīts. Ievilkām elektrību un atnācām šeit ar 11 slaucamajām gotiņām.
Tukuma LLKC rakstījām projektu standartu sasniegšanai mazajām saimniecībām. Soli pa solītim sākām augt. Nebija tā, ka ar vīru izdomājām un nācām uz pašreizējo dzīvesvietu. Visi bērni bija mazi. Prasījām jauniešiem – vai viņi strādās saimniecībā, ko un kā darīs. Novērtējām – ja bērni izaugs lieli, aizies, mums ar 20 slaucamajām govīm pietiks. Sanāca stipri dīvaini un citādi. Bērni ar savām ģimenēm un mazbērni ir tepat apkārt. Un govju ganāmpulks šā iemesla dēļ ir daudz lielāks, nekā bijām iecerējuši. Vecākā meita ar savu ģimeni palika Līvānu mājā pagasta centrā.
Patlaban govis ik dienu uz pāris stundām jebkuros dabas apstākļos dodas svaigā gaisā staigāt. Pa to laiku tīra kūti. Vasarā ganāmpulku laižam ganībās. Šā iemesla dēļ vairākām mūsu govīm ir 10–12 laktācijas. Piekrītu viedoklim, ka svarīgs ir naudiņas atlikums gada beigās, nevis izslaukuma rādītājs. Ražojot pienu, ir jāvērtē katra pirkuma izdevīgums.
– Kādu šķirņu dzīvnieki ir ganāmpulkā?
– Mums pārraudzībā ir vairāku izplatītāko šķirņu govis. Ar AS Kurzemes ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacija noslēdzām līgumu par ciltsdarba veikšanu. Sēklošanas darbs ir uzticēts Signei, viņa piestrādā pie tesmeņu veselības un izslaukumiem.
Signe: – Pēc vidusskolas absolvēšanas Lauksaimniecības universitātē sāku mācīties veterinārmedicīnu. Aizrāvos pārāk daudz ar stalli, ar zirgiem un mācības pametu. Sāku pamazām apgūt zināšanas citā veidā. Jaunpilī rīkoja kursus sēklotājiem. Biju Penkulē mācīties. Laba veterinārārste mācīja par slimībām, ko mājās pats var ārstēt. Ar nagiem gan nedarbojos. Nagu slimību gadījumā saucam veterinārārstu. Ir mūsu ganāmpulkā dažkārt kaļķa trūkums, piena triekas, kad govis nāk slaucamas, dažkārt arī ketoze. Skatāmies līdzi, lai dzīvniekam nekā netrūktu un lai slimību nebūtu. Mastītu arī ir ļoti maz. Kūti cenšamies dezinficēt. Govis mums dzīvo vidēji septiņas laktācijas. Varam lepoties ar dzīvnieku ilgmūžību.
– Kādu lopbarību saņem ganāmpulks?
Sanita: – Nesen kārtējā pārbaudē atbraukusī PVD darbiniece teica – ja es būtu lops, vēlētos šeit dzīvot (smejas). Tas – izklaidei. Šajā gadā barību dabas apstākļu dēļ sākām miksēt. Agrāk kūts vienā galā stāvēja siens, otrā galā skābbarības rituļi. Govis varēja izvēlēties, ko, kad un kur ēst. Šajā gadā govis ēd dažādu izejvielu barību. Bez siena, skābbarības dodam arī no kaimiņu saimniecības vestās kāpostu lapas un melasi. Savā saimniecībā lopbarībai audzējam kviešus, miežus un auzas. Ik gadu 4–5 ha platībā sējam zālājus.
No citiem pārdevējiem pērkam mikroelementus, sāli, melasi un rapšu raušus. Aizvadītajā gadā piepirkām 12 gotiņas. Ir izaudzētas arī teles, kuras martā varēs slaukt. Tā mēs palielināsim ganāmpulku gandrīz līdz 60 slaucamajām govīm. Patlaban tajā ir 43 piena devējas. Ceram, ka LAD atbalstīs slaukšanas robota pirkuma projektu. Sešdesmit govis ir pietiekams daudzums robota slodzes nodrošinājumam.
– Kādi Pūcītēs ir piena kvalitātes rādītāji?
– Olbaltumvielu īpatsvars pienā ir 3,4–3,5%, tauki turas 4,5–5% intervālā. Šūnu daudzums ir aptuveni 300 000. Piedomājam, lai gatavotu un ēstu produktus no saimniecībā slauktā piena. Robota pirkumam, visticamāk, vajadzēs bankas līdzfinansējumu. Lēmām audzēt buļļus gaļai ilgāk nekā 12 mēnešus. Tiem no Jaunpils pienotavas vedam piena sūkalas.
– Kā patlaban notiek govju slaukšana?
– Paši izveidojām slaukšanas zāli, Vilnis sametināja stāvvietas, brālēns uzbetonēja paaugstinājumu, lai gotiņām nav zemu jāliecas. Mums ir Alfa Laval slaukšanas iekārta. Piens pa piena vadu plūst uz baseinu. Kad atnācām no Līvānu mājas, kur slaucām kannā, šeit slaukšana šķita kā paradīzē. Kopš tā laika aizvadīti 12 gadi, tehnoloģijas ir attīstījušās, un, šķiet, paradīzes vairs nav. Daudzās saimniecībās skatījāmies piena slaukšanas robotus darbībā un vērtējām izcenojumus. Bija pie mums ciemos arī Lely, DeLaval un Merlyn pārstāvji. Pieteicām savu robota projektu LAD. Rīkojām iepirkumu un izvēlējāmies GEA firmas robotu. Patlaban Signe govis slauc divas reizes dienā – no rīta pulksten sešos un pēcpusdienā pulksten piecos. Vienas slaukšanas ilgums 43 govīm ir aptuveni viena stunda.
– Vai esat gatavi papildu govju brāķēšanai, kas, visticamāk, būs jāveic pēc robota uzstādīšanas?
Signe: – Domāju, ka mums ir labas govis, tesmeņi būs piemēroti. Robots parādīs par govi ļoti lielu informācijas klāstu, kam būtu jāpalīdz ganāmpulka attīstīšanā un piena izslaukuma celšanā.
Sanita: – Arī organizējot slaukšanu robotā, mums govis ies ganos. Ūdens dzeršanai būs kūtī, lai govīm būtu interese atnākt izslaukties. Redzēsim, kā mums izdosies šo ieceri īstenot. Dažkārt rodas nelielas šaubas, kā būs ar slaukšanu, vai govis nebūs slinkas. Mums ir izlutinātas meitenes, kam patīk, ka visu noliek priekšā. Rudenī tās varētu iet ganīties tālāk pļavā, tomēr stāv kūts tuvumā un vaktē.
– Kāpēc jūs slaucamās govis laižat ganībās? Eksperti norāda, ka staigājot tās zaudē piena ražošanai vajadzīgo enerģiju. Turklāt iespējams gūt arī traumu.
– Mājlops ir nācis no dabas. Mūsu mājās ir pieņemts uzskatīt, ka govs ir dzīva radība, tā nav robots. Tas no seniem laikiem saglabājies, tāpēc govij ir jāiet ganībās.
Signe: – No ekonomiskā skatpunkta vērtējot, dzīvniekus izdevīgāk ir turēt telpās. Mums ganību pietiek. Ar laišanu ganībās cenšamies slaukt labākas kvalitātes pienu.
– Kādi nosacījumi ir slaukšanas robota pirkuma biznesa plānā?
– Mums piecu gadu laikā ir jābūt 30% izaugsmei gan izslaukumam, gan govju skaitam. Uz 2020. gadu mums ir jābūt 50 slaucamajām govīm. Mums, kā teicu iepriekš, jau nākamajā gadā būs aptuveni 60 govju.
Mēs pērn nopirkām septiņas gotiņas no kaimiņu saimniecības, ko cilvēki vecuma dēļ likvidēja. Tā bija 30 slaucamo govju saimniecība. Atvedām arī no Vecumniekiem piecas grūsnas govis, tās būs slaucamas otro reizi. Man to kļuva žēl. Sarkanraibas un brūnas govis. Miermīlīgas. Šajā reizē tas bija emocionāls pirkums. Ceru, būs labi.
– Cik maksājāt par šīm grūsnajām telītēm?
– Maksājām 500 eiro par telīti.
Signe: – Šosezon audziem saimniekiem nepietiek lopbarības. Kam nav ko barot, tiem par zemu cenu ir jāpārdod lopi. Mums barība ir, varam dzīvniekus pirkt par izdevīgām cenām.
– Kas aizvadītajā karstajā vasarā notika ar izslaukumiem?
Sanita: – Karstums tos ietekmēja. Pavasarī pirmā zāle izauga ļoti ātri. Govis nespēja to noēst. Jūlijā un augustā ganības izdega. Pievedām zāli no tālākajām pļavām. Nevienam šajā gadā nebija viegli. Pērn slapjajā gadā bija vieglāk. Kurzemē tik lielu plūdu kā Latgalē nebija. Ar graudiem šosezon bija grūtāk nekā pērn slapjumā.
Vilnis: – Vismaz govis bija paēdušas.
Lauris: – Bet šogad siens ātrāk izžuva.
– Kā izdevās barību savākt? Vai tās pietiks?
Sanita: – Lopbarības pietiks. Ik gadu barību vācam ar lielu rezervi, šogad rezerves nebūs. Braucam aizvien pēc kāpostu lapu atgriezumiem, lai nebūtu jābaro skābbarība no rituļiem. Rudenī sasējām sinepes. Mani vasarā nedaudz pārņēma panika – redzēju, ka rudenī atālu nebūs. Sēžot virtuvē, izdomāju, un iesējām 7 ha platībā Latvijas sēklu maisījumu, kur bija eļļas rutki, sinepes, griķi, vīķi, auzas. Oktobra vidū šos zālājus pļāvām un barojām govis. Tas mums aizstāja skābbarību.
Skābbarību liekam rituļos. Sākumā likām kaudzēs. Bioloģisko saimnieku mācībās stāstīja, ka ar Belarus par 1,50–1,60 metriem augstākas bedres nevajag gatavot. Nepieblietē. Ja tās ir augstākas, vajag konservantus, bet tos mēs izmantot nevēlamies. Ja gatavo augstu kaudzi, virsējā kārta tomēr bojājas.
Vilnis: – Vissvarīgākais nosacījums pārejai uz rituļu tehnoloģiju bija mazie lauki. Katrā laukā ir atšķirīga zāle, kaudzi savākt nevarēja. Pūcītes ar visu nomas zemi apsaimnieko 100 ha lielu platību. Īpašumā mums ir aptuveni 40 ha zemes.
– Kādas Džūkstē, kas atrodas aptuveni stundas braucienā no Rīgas, ir zemes nomas maksas?
– Nomas maksas ir ļoti augstas, simtos eiro mērāmas.
Sanita: – Ir jādomā līdzi, slēdzot nomas līgumus. Mums kaimiņos ir vācu un dāņu uzņēmēji.
– Kam pārdodat pienu?
– Kooperatīvajai sabiedrībai Bikstu piens. Ik pārdienas pārdodam aptuveni vienu tonnu piena. Bikstu piens maksā labi un regulāri. Cenu gan neteikšu. Mūs pie sevis cenšas pārvilināt arī citi piena pircēji. Solīšana ir viens, un darīšana ir kas cits. Mēs esam saimnieki, kas ar sadarbības partneriem nemētājas. Nebūtu pareizi to darīt. Turamies pie viena pircēja tik ilgi, kamēr varam sastrādāties.
– Vai paši esat kāda kooperatīva biedri?
– Neesam nevienā kooperatīvā iestājušies. Nav bijis tādas ieceres. Neesmu aizdomājusies, kāpēc. Īsti neesmu iedziļinājusies kooperācijas būtībā.
– Kāds ir Pūcīšu saimniecības tehnikas parks?
Vilnis: – Mums ir krievu tehnika. Pagaidām tiekam ar saviem belarusiem galā.
Standartu sasniegšanai piešķirto naudu izmantojām tehnikas pirkšanai. Mēslu krātuvi saviem spēkiem uzbūvējām. Ietaupījām. Ja ņem ES naudu, pats nevari būvēt. Būvfirma ir jāpiesaista, un tad ir citas, lielākas, naudas izmaksas. Tad ir jāsāk rēķināt, kas ir izdevīgāk. Mēs galvenokārt paši cenšamies darboties.
– Patlaban reti kurā Latvijas fermā vienuviet barojas cūkas un uzturas liellopi. Pūcītes ir viena no šīm fermām.
Sanita: – PVD vienu laiku cūkas un liellopus neļāva vienā kūtī turēt. Pirms vairākiem gadiem Signe man uzdāvināja cūciņu, un tā sākās.
Signe: – PVD teica, ka nav svarīgi, kas dzīvo kūtī, vissvarīgāk – nodrošināt piena kvalitāti. Tā mēs sākām. Mēs ģimenē nevaram bez cūkām. Bez cūkgaļas pārtikas produktu izdevumi būtu daudz lielāki. Cūkas audzējam vien pašpatēriņam. Mums ir viena divas sivēnmātes, pavisam aptuveni 15 dažāda vecuma cūkas. Kā laukos var dzīvot bez cūkām?
Pie mums uz saimniecību ik pēc trim mēnešiem ierodas PVD meitenes, vērtē situāciju kūtī un dzīvnieku veselību.
– Par ko patlaban esat visvairāk norūpējušies?
Sanita: – Es savus bērnus mācīju – jums ir jāturas kopā un vienam par otru jārūpējas. Lai cik skarbi izklausītos – kam tad esi vajadzīgs, ja ne pats sev? Kā no kāda var kaut ko prasīt? Dzīvē ir jādzīvo un jācīnās pašam. Neviens par tevi nerūpēsies. Ja ir grūti, netiec ar kaut ko galā, jāvēršas pie ģimenes. Un – kādas man tiesības ir kādam kaut ko prasīt? Pagrozīt kaut ko, man šķiet, mēs īsti neesam spējīgi. Mēs pievērsām uzmanību ar vēja ģeneratoriem, ko Zviedrijas uzņēmums Eoulus vēlas mūspusē uzstādīt. Kurš mūs dzird? Tā ir vislielākā sāpe.
Vilnis: – Mūsu saimniecība atrodas pa vidu iecerētajam vēja parkam.
– Kāpēc iebilstat vēja ģeneratoru parka būvniecībai?
Signe: – Ainava būs sabojāta. Ap ģeneratoriem 360 metru apkārtnē neko nedrīkst darīt. Kur palikt meža zvēriem? Zaudējumu, manuprāt, ir krietni vairāk nekā ieguvumu. Dānijā ģeneratori atrodas jūrā, Norvēģijā – kalnos. Cilvēki atrodas tālu no šiem vēja parkiem. Mums tos gatavojas uzstādīt tuvu ganībām.
Sanita: – Riski ir veselības apdraudējums un elektromagnētiskais lauks. Visa vērtība jau nav naudā. Ja rēķina ekonomisko ieguvumu, no šā vēja parka tie noteikti būs. Bijām sapulcē, kur investoru pārstāvji iepazīstināja ar savām iecerēm. Investori nevēlas mūs uzklausīt.
Vilnis: – Vai mums pēc ģeneratoru uzstādīšanas elektroenerģija maksās mazāk nekā patlaban?
Signe: – Esmu dzirdējusi, ka pie Grobiņas uzstādītie ģeneratori ietekmē dzīvo radību. Kur ir teikts, ka mums govis pēc to uzstādīšanas meklēsies?
– Vai saimniecībai ir lielas kredītsaistības?
Sanita: – Kredītsaistības mums ir ar SEB banku par zemes pirkumu. Tās nav lielas – vien vairāki simti eiro mēnesī. Centāmies naudu visu laiku ieguldīt saimniecības izaugsmē. Ja lauksaimniecībai neredzētu izaugsmes iespējas, tad mēs ar šo nozari nedarbotos. Iespējas ir jāsaskata un jāstrādā.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops janvāra numurā
