Pūciņa vai akmens?.. Iznācis Daiņa Deigeļa pirmais dzejas krājums 0
Klajā nācis Daiņa Deigeļa (1983) pirmais dzejas krājums “Dievs beidz”. Tātad tas nav jaunieša, bet jau nobrieduša vīra dzejas krājums, un beidzamajā laikā ne reizi vien ir pierādījies, ka vēlīnās debijas attaisnojas. Daiņa Deigeļa gadījumā, iespējams, tekstus varēja dzejas abrā noraudzēt vēl pamatīgāk.
Krājuma atslēga mākslinieces rokās
Grāmatu apgāda “Valters Dakša” rokrakstā iezīmējas lielformāta dzejas grāmatu izdošana. Arī Daiņa Deigeļa krājums ir šāds un mazliet asociējas ar literārā žurnāla formātu. Tieši izdevuma lielums ir tas, kas dara simpātisku krājumu kopumā, un lasītājs var ļauties mākslinieces Elizabetes Punkas domu lidojumam. Pat vairāk – mākslinieces veikums ir tik organisks, ka, jāteic, ja nebūtu šo kičīgo datorgrafiku, tad debijas krājums būtu bez jelkāda pārsteiguma. Iedziļinoties tekstā, pēc brīža apjautu, ka “lasu” vispirms ilustrāciju kodus un tikai tad pievēršos tam vai citam mākslinieces ilustrētajam Daiņa Deigeļa dzejolim. Elizabete Punka spilgtu krāsu foto kolāžās iekļāvusi dzejnieka dzejoļu atslēgfrāzes, un tas viss kopumā atgādina dadaistu tekstus, līdz ar to jāsecina, ka, es pat teiktu, šis ir divu dzejnieku krājums, un mākslinieces vizuālais risinājums acīmredzami pārspēj tekstu. Un tieši mākslinieces veikums ir krājuma veiksmes atslēga.
Sociāli tiešs un sentimentāls vienlaikus
Ja jāraksturo dzejnieka (vai krājuma) rokraksts kopumā, tad noteikti pirmais, ko gribas teikt: tā ir laikmetīga, sociāli tieša, pat asa dzeja (“jā arī es viens no tiem / introvertajiem mugurā dūrējiem” (12. lpp.)), kas tverta no liriskā varoņa – dzejnieka pozīcijām, un šāda izvēle ir uzrunājoša, simpātiska un attaisnojas. Dominējošie krāsu toņi Daiņa Deigeļa dzejā ir pelēkie (atšķirībā no Elizabetes Punkas dzejas interpretācijas) un akcentēta (labi, ka ironiski) pelēka viduvējība. Savukārt Dieva tēls uzdod daudz jautājumu – vismaz es dzejnieka Dieva interpretācijai, arī krājuma nosaukuma semantikai (ja pieņemam, ka tas ir atslēgas vārds grāmatai kopumā) līdz galam nenoticēju. Iespējams, var saskatīt kāda cita dzejnieka dzejas ietekmi, taču tas skaidri nav nolasāms, un paliek tikai hipotēzes, precīzāk, manas kā lasītājas interpretācijas, pat tikai aklu pieņēmumu līmenī, tādēļ ietekmes avotu (-us) neminēšu.
Jāpiebilst, ka grāmatas redaktore ir dzejniece Inga Gaile un ar redaktoru trāpīts desmitniekā, jo arī Ingas Gailes dzejā sociālo jautājumu stīga ir būtiska. Šos abus dzejniekus, protams, vienā svaru kausā likt nevar, jo Dainim Deigelim vēl jānoslīpē varēšana rakstīt par ikdienas negācijām bez klišejām (“maskas ar krāšņu vēzienu krīt” (12. lpp.), “skatos viņu nogurušajās sejās” (19. lpp.) u. c.). Par daudz arī ir plakātisku tekstu, kas vērsti uz plakni, ne dziļumu (piemēram, dzejolis “Tas ir neizbēgams karš”, 13. lpp.), liekas pozas (piemēram, dzejolis “Atbilde”, 5. lpp.), kas dzejnieka dzejā tomēr ir rodami. Ne visos dzejoļos sanācis noturēt emocionālo spriedzi no pirmās rindas līdz pēdējai, brīžiem dzejoļa beigās tā izplēn kā ogle. Dzejolī izvirzītā problemātika nereti paliek dzejnieka pozas līmenī, un, izlasot dzejoli, lasītājs par tajā izvirzīto tēmu/ problēmu/ aktualitāti utt. arī ieņem pozu un rausta plecus: nu un tad? Vārdu virtenes, precīzāk, savirknējumi bez seguma raisa tieši tādu pašu reakciju.
Izlasot debijas krājumu, tā arī netop skaidrs, kāds tad ir Daiņa Deigeļa radošais rokraksts, jo šur tur arīdzan ieskanas sentimenta stīga. Varbūt tas pat ir labi, jo nevar noliegt un jāatzīst, ka Daiņa Deigeļa dzejā jaušamas labas idejas, ievīti uzrunājoši poētismi, dažbrīd var sastapties ar atšķirīgo, bet pagaidām tam visam vēl akmens smagme (šī salīdzinājuma ierosme ņemta no autora dzejas rindām: “viennozīmīgi vienmēr jāizlemj pašam/ pūciņa vai akmens” (10. lpp.)). D. Deigeļa teksti manī raisīja interesi ar tiem sastapties vēl perspektīvā, dzejnieks mani ir izaicinājis, un “kauliņi ir mesti” (22. lpp.).
