Pūce: “Negribētos nonākt līdz situācijai, kurā pašvaldību vadītāji reformu uztvertu kā mērnieku laikus” 3
Otro piegājienu novadu reformas īstenošanā ir pieteicis Juris Pūce (“A/P”), vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Vislielāko darba laika daļu viņam šogad “apēdīs” pašvaldību lietu ministra funkcijas. “Valdības prioritāšu sarakstā ir pašvaldību reforma, kas ir mana atbildība piedāvāt un realizēt risinājumus ļoti saspringtā grafikā,” intervijā “LA” atzīst Pūce.
Lai saprastu, kā virzāt Administratīvi teritoriālo reformu (ATR), sāksim no cepures. Pārmetumi, ka iepriekšējā reforma bija puspabeigta, balstījās uz likumā noteikto novadu parametru neizpildi 55 novados un divās pilsētās. Jūs gribat panākt likuma izpildi vai grozīt likumu?
J. Pūce: Kritēriju kopa tika izstrādāta 2005. un 2006. gadā atbilstoši tā laika datu vākšanas metodēm. Pēdējos četros gados esam iepazinuši Jāņa Turlā pētījumus un Gundara Bērziņa pētījumus kopā ar “LMT” par cilvēku mobilitāti. Esam ieguvuši datus par cilvēku pārvietošanos un faktiskajiem attīstības centriem. Manā skatījumā pašvaldība ir publisko pakalpojumu centrs. Svarīga ir to aizsniedzamība un pakalpojuma saņemšanas paradumi. Tagad tie ir labi redzami. Arī interešu izglītības pakalpojumi.
Tas dod pamatu secinājumiem par pašvaldību vēlamo lielumu, bet ir vēl viena vērā ņemama tendence – pagājušajā gadā 42% valsts pārvaldes pakalpojumu tika saņemti attālināti. Nezinu, cik lielu daļu pakalpojumu cilvēki vēlēsies saņemt pēc pieciem vai desmit gadiem, bet noteikti vairāk.
Tāpēc svarīgi nodrošināt attālinātus pakalpojumus arvien kvalitatīvāk, rēķinoties ar to, ka būs kāds arī klātienē sniedzamu pakalpojumu apjoms.
Šobrīd atjauninām pašvaldības kritērijus – iedzīvotāju skaits vienmēr būs pašvaldības aprēķināšanas pamats, bet ņemsim vērā iespēju nodrošināt sociālos pakalpojumus, izglītību, arī interešu izglītību, jo tie ir galvenie klātienē sniedzamie pakalpojumi, kuru sniegšanā attālumam ir nozīme.
No sacītā izriet, ka iedzīvotāju minimālais skaits, kādu ar likumu nosaka novada izveidošanai, varētu mainīties?
Jā, mūsu piedāvājums būs par lielāku iedzīvotāju skaitu pašvaldībās nekā tas, kāds pašlaik ir Administratīvi teritoriālās reformas likumā. Atgādināšu, ka jau toreiz ekspertu piedāvājums bija par lielāku skaitu, bet kompromisa rezultātā nobalsoja par pašreizējo. Arī mēs nāksim klajā ar ekspertu piedāvājumu.
Kāds tas būs?
Vēl nevaru pateikt. VARAM vajadzīgas vēl kādas trīs nedēļas, lai nonāktu līdz strukturētam piedāvājumam.
Bet ko darīsiet ar tādu lielu novadu ar izkliedētu iedzīvotāju skaitu? Vienosit klāt vēl citam, lai uz centru brauc vēl tālāk?
Līdz novada centram jābūt saprātīgam attālumam. Reģionu pētnieki saka, ka attālums, kuru ar sabiedrisko vai privāto transportu 40 minūtēs var veikt līdz novada centram, ir tālākais pieļaujamais. Pieņemu, ka Latvijā atradīsies pāris tādas vietas, kurā būs grūti iekļauties 40 minūšu robežās, bet domāju, ka šādu karti var izveidot. Nespēju tikai paredzēt, vai spēsim par šādu karti politiski vienoties.
Esat izteicies, ka jāmaina arī pašvaldību likums.
Jā, ja tiks īstenota Administratīvi teritoriālā reforma, ir iespēja uzrakstīt jaunu pašvaldību likumu. Situācijā, kad mazākajā pašvaldībā ir tūkstotis iedzīvotāju un lielākajās – virs trīsdesmit tūkstošiem, likuma pants par pašvaldību veicamajām funkcijām ir diezgan liela fikcija. Jo mazākās tās veikt nespēj, tāpēc ka nav resursu. Pašvaldību struktūrai jābūt tādai, ka tās visas kļūtu ekonomiski spēcīgākas un atšķirības starp to lielumu vairs nebūtu trīsdesmit reizes, bet trīs vai četras. Pats likums ir pavecs ar vecmodīgiem formulējumiem. Ir normas, kuras nekad nav strādājušas. Jāraksta jauns, bet sāksim ar reformas piedāvājumu valdībā šā gada rudenī.
Laiku pa laikam izskanējusi doma pēc galvaspilsētas likuma. Vai notiekošais ar Rīgas domi neatsedz tādu nepieciešamību?
Neesmu pret šādu ideju, kura droši vien tiks apspriesta likuma “Par pašvaldībām” izstrādes gaitā. Lai kādu uzzīmētu karti – Rīga tik un tā būs lielākā. Būtiskākais jaunajā likumā apzināt, vai bez funkcijām, kuras jārealizē visām pašvaldībām, paliek vēl tādas, kuras īstenojamas tikai galvaspilsētā. Jā, Rīgā ir milzīgs īpatsvars nacionālas nozīmes pakalpojumu centru, kas atrodas valsts pārvaldībā. Bet vai ir kāda funkcija, ko nodrošina tikai Rīga? Vai mēs sagaidām, ka Rīga sniedz vairāk kultūras pakalpojumu? Liepājā ir valsts simfoniskais orķestris, Valmierā ir valsts teātris, bet Daugavpils un Liepājas teātri pieder pašvaldībai. Vai Rīgā visiem teātriem ir jābūt valsts? Es neveidoju kultūras politiku, bet ar likumu “Par pašvaldībām” – rāmi, kurā citiem vieglāk veidot savu politiku.
Bijāt Rīgas domē opozīcijas deputāts, asi kritizējāt, tomēr reāli nebūšanas tiek atklātas tagad. Kāpēc tagad KNAB un žurnālisti spēj atklāt vairāk nekā jūs kā opozīcijas deputāts?
Kā pašreizējais ministrs jau pabeidzu likumības pārbaudi Rīgas domē, konstatējām Nila Ušakova būtiskus pārkāpumus un prasu paskaidrojumus. Bet mēs neizmeklējam krimināllietu, bet pārbaudām, vai attiecībā uz “Rīgas satiksmi” domes priekšsēdētājs izpildījis savu funkciju.
Problēma Rīgas domes opozīcijas darbā bija tāda, ka likumā minētā funkcija – sniegt deputātiem informāciju – apzināti netika pildīta. Process ir organizēts tā, lai deputāti neko neuzzinātu, nepiedalītos, un dokumentiem piešķirts konfidencialitātes statuss. Kā domes deputātam man tā likās slikta pārvaldība, pūles noslēpt nemākulību. Pēc KNAB aktivitātēm izrādījās, ka mērķis ir bijis ar ļoti zemu caurspīdīgumu slēpt slikti pārvaldītu un acīmredzot korumpētu organizāciju. Mani pārsteidza, ka necaurspīdīgums ir bijis gadiem ilgi un gadiem ilgi VARAM nav reaģējusi.
Kādas ir ministrijas iespējas ietekmēt pašvaldību?
Ministrija var pati iepazīties ar slēptajiem dokumentiem un, redzot sabiedrisku nepieciešamību, var to publiskot. Tā darījām ar “Rīgas satiksmes” auditu – aizgājām, izlasījām, secinājumu izdarījām. No 1. aprīļa būs spēkā jaunais Komercnoslēpuma aizsardzības likums, kurš nosaka, ka jautājumos par valsts un pašvaldību mantu komercnoslēpuma nedrīkst būt.
VARAM uzdevums attiecībā uz pašvaldību darbības likumības uzraudzību nav sodīt, bet norādīt uz to. Tikai tad, kad cita ceļa nav, tas tiek darīts. Man ir aizdomas, ka “Rīgas satiksme” nav vienīgā kapitālsabiedrība Rīgā, kurā ir šādas problēmas. Un ka Rīga nav vienīgā problemātiskā pašvaldība. Balstoties uz “Rīgas satiksmes” gadījumu, mēs sagatavosim ieteikumus visām pašvaldībām par to tiesībām nodarboties ar komercdarbību.
Kā plānojat vienoties par reformas modeli koalīcijā, ja ir divas partijas – “KPV LV” un Jaunā konservatīvā partija –, kas aicina ar novadu apvienošanu nesteigties, bet vēlas otrā līmeņa pašvaldības?
Viens no Satversmes tiesas sprieduma secinājumiem ir tāds, ka pašvaldības nevar noteikt pašas savu teritoriju – to nosaka ar Saeimas lēmumu. Pašvaldību iebildumi neierobežo Saeimas tiesības noteikt teritoriju. Tāpēc Saeima ceturtdien pieņēma lēmumprojektu, ar kuru Ministru kabinetam uzdeva organizēt administratīvi teritoriālo reformu, kuras mērķis ir ekonomiski spēcīgāku pašvaldību izveide.
Koalīcijas ietvaros norunāts, ka potenciāli strīdīgos gadījumos izveido attīstības komitejas.
Pati pirmā izveidota par Administratīvi teritoriālo reformu, un mēs regulāri tiekamies, diskutējam, meklējam vienprātību. Spriežot par funkcijām, pamatā runājam par pirmā līmeņa pašvaldībām, bet pieminētas arī otrā līmeņa. Domāju, ka šogad šo sarunu pabeigsim – būs VARAM vērtējums un informatīvs ziņojums.
Sarunās esam atvērti arī par otrā līmeņa pašvaldībām, jo tur var būt dažādi ceļi. Diskusijas var beigties ar lēmumu tādas neveidot. Varam nolemt, ka tādas jāveido. Bet varbūt izvēlēsimies ceļu pa vidu – stiprināt plānošanas reģionus. Varbūt kādas funkcijas valsts deleģēs plānošanas reģioniem, un, tā kā pašvaldības būs lielākas, – tām. Tad pastāvētu jauna valsts un pašvaldību sadarbības forma.
Vai šādā gadījumā Attīstības padomi veidotu visu plānošanas reģionā iekļauto pašvaldību vadītāji? Vai plānošanas reģionu vadītu valsts iecelti prefekti?
Plānošanas reģioni pašreizējā formā ir pašvaldību apvienība, kur tās sadarbojas kopīgu mērķu sasniegšanai. Ja šajā sadarbībā valsts piedalītos ne tikai ar naudu kā pašlaik, bet arī ar līdzdalību lēmumu pieņemšanā, tas būtu optimāli. Par veidu, kā to īstenot, vēl jādiskutē. Kad pie viena galda sēdēs nevis 25 pašvaldību, bet līdz 10 pašvaldību vadītājiem, sadarbības iespējas pieaugs. Piemēram, veidot bāriņtiesu ekspertu tīklu reģiona ietvaros.
Es domāju, ka koalīcijā diskusiju telpa ir laba, diskutējam viegli, ejam labā tempā, atrodam kompromisus. Attīstības komitejā uzklausām komentārus mūsu ekspertu izstrādātajiem pašvaldību veidošanas kritērijiem. Tur noteikti izdiskutēsim, pirms nāksim klajā ar gala versiju jebkurām pārmaiņām.
Ko darīsit tādā gadījumā, ja novadā ir mazāk nekā 10 000 iedzīvotāju, kurus plānojat ATR likumā? Piemēram, ar Valkas novadu, kuram ne Strenči, ne Ape negrib pievienoties.
Diezin vai šajā reformā iniciatīva nāks no kādas pašvaldības deputātiem. Nav tādas pašvaldības deputātu funkcijas – noteikt, kāda būs pašvaldības teritorija. ATR ir visu Latvijas iedzīvotāju koplēmums, ko viņi realizē caur Saeimu. Šoreiz iesim to ceļu, ka valdība sagatavos administratīvā iedalījuma projektu, un mēs, VARAM, nodrošināsim, ka visas pašvaldības šos kritērijus izpilda. Šo iedalījuma projektu diskutēsim ar pašvaldībām, uzklausīsim atvērtā procesā ar pilsonisko sabiedrību, ar uzņēmējiem, ar citām valsts pārvaldes iestādēm atradīsim labāko modeli.
Vai reformas gaitā kā klucīšus kopā liksiet veselus novadus vai arī pieļaujat, ka kādu novadu varētu sadalīt? Piemēram, Aglonas novadā ir apvienojušies bijušā Preiļu rajona un Krāslavas rajona pagasti. Valka grib no Apes novada nošķelt Gaujienu.
Jā, Latvijā ir pieci tādi gadījumi. Loģika ir administratīva: ja valsts izlemj, ka apvienojas divi novadi un kopīgajā teritorijā izveido jaunu, tas nekādu papildu juridisko slogu nerada. Jaunais novads kļūst par šo novadu saistību pārņēmēju, mantas un darbinieku pārņēmēju. Gadījumos kad kāds novads tiek dalīts, katram jāveido savs reorganizācijas plāns. Pieļaujam, ka daži tādi Latvijā var būt. Pašreiz iezīmējusies viena tāda situācija: kaut Olaines un Ķekavas novadi abi ir dzīvotspējīgi, Olaines novads ir sadalīts, tas nav viengabalains. Tas nozīmē, ka daļai Olaines novada jākļūst par Ķekavas novadu un otrādi.
Negribētos nonākt līdz situācijai, kurā pašvaldību vadītāji reformu uztvertu kā mērnieku laikus, kur katram no mērnieka lielskunga jādabū iemērīt kāds gabaliņš klāt.
Kā vērtējat novadu migrēšanu no sava vēsturiskā rajona uz citu? Piemēram, Tērvete grib pie Jelgavas novada, nevis Dobeles novada.
Modelis ir jāveido loģiski. Vai tas būs Tērvetes, Auces vai Ikšķiles gadījums, mūsu atbilde būs balstīta uz ekspertu vērtējumiem par mobilitāti: kur bērni brauc uz skolu, uz interešu izglītību, kur cilvēki dodas ikdienas vajadzībās. Mums ar savu lēmumu jāpalīdz iedzīvotājiem saņemt optimālo pakalpojumu organizēšanas metodi. Ja viņi šobrīd pakalpojumus paraduši saņemt noteiktā vietā, to nevajag lauzt politiskas iegribas dēļ. Politiskā iegriba nav, kurā novadā būt, bet visbiežāk – kā palikt neatkarīgiem un nevienam nepievienoties. Es pašvaldību vadītājiem saku: vai tās bažas, ka “mūs neaizmirsīs, paliksim nomalē”, ir salīdzināmas ar to, ka novads ar mazu nodokļu maksātāju apjomu nespēs nodrošināt savas funkcijas un maksāt algas saviem darbiniekiem.
Divus šādus novadus apvienojot, tie nekļūs bagātāki.
Tas norāda, ka apvienot divas pašvaldības, kurās nav attīstības centra, nav pareizi.
Kas notiks ar bagātajiem Pierīgas novadiem, kas spēj attīstīties, īstenot daudzmiljonu projektus un vēl maksā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā?
Puse no Pierīgas pašvaldībām ir pašpietiekamas. Bet otrai pusei nav izteikta attīstības centra. Tām attīstības centrs ir Rīga, kurp brauc strādāt, iepirkties un atpūsties. Modelējam tā, lai katrā pašvaldībā būtu vidusskola, kurā būtu divas paralēlklases ar kopēju bērnu skaitu vismaz četrsimt, piecsimt. Ādažos, Mārupē, Olainē, Ķekavā, Siguldā, Salaspilī pietiek. Citur nepietiek. Kaut kāda koncentrācija notiks arī Pierīgas novados. Eksperti strādā pie atsevišķiem novadu veidošanas kritērijiem Pierīgā.
Bet ar to viss nebeigsies, jo Pierīgas pašvaldību sadarbība ar Rīgu ir būtiska, jo daļai pašvaldību kanalizācijas pakalpojumi ir kopīgi, daļu apkalpo “Rīgas satiksme”. Mūsu mērķis nav panākt, lai Pierīgas iedzīvotāji satiksmē paļautos tikai uz privāto transportu, saviem dziļurbumiem un lokālajām kanalizācijas sistēmām.
Vai ir plānots grozīt arī pašvaldību vēlēšanu likumu? Ja ne, tad kā lielā novada domē tiks pārstāvēti deputāti arī no lauku teritorijām, kur vēlētāju skaits ir mazāks? Novadu domes kļūs par pilsētnieku pārstāvniecību.
2013. gadā vērtējot iepriekšējo ATR, konstatēts, ka ir līdzsvarota pārstāvniecība. Bet demokrātijas deficīts ir objektīva problēma. Es neesmu par modeli, kurā katrai apdzīvotai vietai vai pagastam būtu garantēta deputātu vieta. Tas pārkāptu Satversmē iekļauto principu “viens cilvēks, viena balss”. Tad katrai balsij būtu atšķirīgs svars. Ja vienā ciemā ir 80 balsstiesīgo, bet blakus ir 500, tad tai otrajā viena balss būtu mazāk vērta. Pamodelēsim uz vairāku pašvaldību piemēriem. Varētu atvērt pašvaldību vēlēšanu likumu un izdiskutēt šo jautājumu. Bet to var atrisināt, nedaudz palielinot deputātu skaitu. Pašlaik pašvaldībās ir 1765 deputāti. Pieņemot, ka novadu skaits samazināsies trīs reizes, attiecīgi tikpat, nu divarpus reižu noteikti, samazinātos deputātu skaits. Maksimālo pieļaujamo deputātu skaitu 17 varētu palielināt līdz 21. Tas palielinātu varbūtību tikt ievēlētam pagasta pārstāvim.
Kas notiks ar deviņām lielajām pilsētām? Tām jāpievieno apkārtējie novadi?
Mana pozīcija ir, ka šis solis ir jāsper, jo lielo pilsētu statuss (bez lauku teritorijas) savu laiku ir izdzīvojis. Vienīgi Jūrmalai nav ko pievienot, jo tā nav attīstības centrs.
Visas pārējās pilsētas ir īsti attīstības centri, kur iedzīvotāji dodas strādāt un saņemt pakalpojumus, veidojot kopīgu aglomerāciju.
Lielo pilsētu asociācijā ir nevienāds viedoklis. Valmiera un Jēkabpils (kuras neizpilda likumā noteiktos kritērijus) atbalsta šādu virzību. Neitrālāks viedoklis ir Jelgavas, Rēzeknes, Liepājas un Daugavpils pašvaldību vadītājiem. Negatīvākā nostāja ir Ventspilij. Atbilde slēpjas jautājumā: vai šīs pilsētas nākotnē attīstīsies bez savas aglomerācijas teritorijas? Piemēram, ja Liepāja neveidos kopīgu transporta sistēmu ar Grobiņu. Arī atkritumu apsaimniekošana ir piemērs – visām tām pilsētām, kuras to izvēlējās risināt vienas pašas, bez sadarbības ar pārējām, tas izmaksā dārgāk. Apzinos, ka Rēzeknē un Daugavpilī būs asi politiski strīdi par to, vai tas ir pareizi. Bet nav citas atbildes Rēzeknes novadā dzīvojošajiem, ka viņu attīstības centrs arī nākotnē būs Rēzekne.
Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) tagad uzstāj, ka vispirms vēlas redzēt iepriekšējās reformas izvērtējumu. Vai būs tāds?
Valdība jau ir vērtējusi. 2013. gadā sniegtajā vērtējumā neredzu nevienu secinājumu, kas nebūtu aktuāls arī šodien. Arī 2016. gadā valdībā tika iesniegts vērtējums, kas tika saskaņots ar LPS. Pagājušajā gadā VARAM sagatavoja ziņojumu par sadarbības teritorijām, kurā arī bija sagatavots vērtējums. Maijā valdībā būs informatīvs ziņojums, kurā būs arī vērtējošā daļa. Arī rudenī kopā ar ATR likumu tiks iesniegta vērtējošā daļa. Secinājumi it visur identiski.
Vai valsts, respektīvi, ministrijas, ir gatavas savas struktūrvienības piemērot jaunajam ATR iedalījumam?
Tas ir valdības uzdevums – četru gadu laikā nonākt līdz vienotai kartei. Pagājušās Saeimas laikā sākti un mēs turpināsim veidot valsts un pašvaldību vienotos klientu apkalpošanas centrus. Tas nozīmē, ka katrā vietā nav un nebūs vajadzīgas daudzas valsts iestāžu filiāles – tā vietā ir viens klientu centrs. 98% gadījumu problēmu var atrisināt bez valsts iestādes tiešas līdzdalības.
Četru gadu laikā jānonāk līdz vienotai struktūrai, to arī izdarīsim.
