Publicists Ilmārs Knaģis: Atcerēsimies čekas ģenerāļa teikto 38
Laikam neviens čekists dzīvē neko pareizāk par savu kantori un tā pekstiņiem nav teicis kā vecais čekas ģenerālis Edmunds Johansons par čekas atstātajiem maisiem Latvijā – augšgals bijis aizzīmogots, bet apakšgals ar parastu diegu aizšūts. Vai pēc Johansona teiktā vispār ir vairs vērts par tiem maisiem runāt?
Nav jābūt īpaši gudram, lai saprastu, ka vecais čekists teikto nav domājis nopietni. Bet vai mēs zinām, kā īsti tās čekistu lietas tika fabricētas?
Katrā tautā ir arī tāda ļaužu suga, kas tam kaut uz brīdi piešķirto privilēģiju uzskata par varu. Kaut vai uz neilgu laiku. Tādu cilvēku sugu labi aprakstījis manis cienītais krievu rakstnieks Viktors Astafjevs. Bez tādām rakstura īpašībām čekā nebija ko darīt.
Man ar čekas kantori ir nācies diezgan daudz saskarties. Jāatzīst gan, ka vairāk ar tās darbības sekām un varbūtībām, kā varēja rasties arī daļa to čekas maisu satura.
Pašā atmodas sākumā man bija draugs Juris Pukše. Labs draugs. Tagad jau viņsaulē. Abi bijām izsūtīti. Es 15 gadu vecumā, Juris – 14. Es Jeņisejas lejtecē, Juris Parabeļā Obas upes baseinā. Pēc atgriešanās Latvijā 1947. gadā mani 1949. gadā izsūtīja otrreiz, bet Juri otrreiz neizsūtīja.
Kad kinorežisore Dzintra Geka sāka apsekot no Sibīrijas atgriezušos izsūtīto bērnu otrreizējo izsūtīšanu, Jurim bija “cemme”, kādēļ viņš neesot otrreiz izsūtīts? Viņš pieļāva, ka varbūt tajā jaunības dullumā, “po pjanke (dzērumā) viņš ko tādu parakstījis, ko tagad vajadzētu nožēlot? Pēc kāda laika viņš smaidīdams nolika man priekšā Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijas dokumentu, paša Induļa Zālītes parakstītu, ka Juris Pukše nekādās attiecībās ar VDK nekad nav bijis.
Vēl viens piemērs. Komunistu valdīšanas laikos visa ģeoloģija bija stingrā VDK uzraudzībā. Manai sievai Lidai, rakstot atskaites u. tml., visai bieži nācās ģeoloģijas fondos ņemt dažādus materiālus. Visu zem paraksta, protams, no čekista rokām. Darbu beidzot, atkal čekistam jādod paraksts. Bet, ja darba laikā jāaiziet uz tualeti (atvainojiet!), atkal tā pati procedūra un atkal paraksts.
Kas tolaik tādus sīkumus “ņēma galvā”? Bet pašā atmodas sākumā sieva man izstāstīja par tiem fondiem un viņas daudzkārtējiem parakstiem. Es tūlīt pie tā paša I. Zālītes un nākamā dienā nolieku sievai priekšā paša Zālītes parakstītu papīru, ka nekādas attiecības ar to “trīs burtu” iestādi viņai nav bijis. Jā! Attiecības nav, bet desmitiem Lidas parakstu taču ir. Un vai kāds Jura paraksts tomēr neklejo kaut kur tajos čekas koridoros?
Bet es? Kur mans vārds? Varbūt pēc manis arī tie maisi sēro?
Kur tagad ir tas mans uzvārds ar sarkanu strīpu pasvītrots, ko es nejauši ieraudzīju čekista piezīmju grāmatiņā 1988. gadā Jura Alunāna ielā (tur, Kultūras darbinieku namā, sākumā apmetās arī Rīgas politiski represēto klubiņš Igora Noskova vadītais). Čekists bija atnācis jautāt, cik kādreizējo izsūtīto Rīgā vēl palicis. Čekas pekstiņi? Es toreiz teicu, lai paskatās sava kantora šņorgrāmatās.
Es bieži domāju, kā šis viss izskatīsies pēc gadiem piecdesmit? Par čeku tikai leģendas? Ne atmiņas vairs? Lai Dievs dod! Ne vienreiz vien es esmu teicis un arī rakstījis savās atmiņās, ka visā briesmīgajā, kas notika Latvijā 1940. un citos pirmajos krievu okupācijas gados, ne tik daudz bija ļaunuma, kā muļķība, stulbums, krievu aziātiskās izpausmes nezināšana. Bet varbūt vajadzēja stāstīt visu, ar visiem uzvārdiem, lai nākamās paaudzes neatkārtotu iepriekšējo “kļūdas”? Veltas cerības! Tās pašas “kļūdas” atkārtos.
Kāds mans labs paziņa dienām sēdēja arhīvos rakņādamies. Uzrakstīja grāmatu par viņa pagastā čekas represētajiem. Grāmata bija vajadzīga. Katrā pagastā tādai grāmatai vajadzētu būt. Bet grāmatas autors man pats stāstīja, ka pie viņa nākuši cilvēki un teikuši: “Kā tu tā par manu vectēvu?”
Neesmu manījis, ka vecā čekas ģenerāļa Johansona vārdiem būtu īpaša vērība pievērsta. Lieciet tiem maisiem mieru! Vecais ģenerālis jau visu ir skaidri pateicis – augšējais gals aizzīmogots, bet apakšējais ar parastu diegu aizšūts… Varbūt es grēkoju, bet, no malas skatoties, es jau sen esmu pārliecināts, ka tie, kas maisos “rakņājušies”, pievākuši gan savu, gan citu.
