“Nu viņi dabūs!” 16
2009. gada maijā Skolotāja saņēma garu Ārijas vēstuli (šo viņa saglabāja), cik ļoti viņa bērnībā rūpējusies par Gunti. “Nesapratu, kāpēc viņa man – cilvēkam, kurš zināja patiesību, – raksta melus. Skarbos vārdos nosodīja dēla nepateicību, izklāstīja, kas gaida viņa ģimeni. Sapratu, ka tiek gatavota atriebība. Teikumos “nu tik viņi redzēs” un “nu tik viņi dabūs” bija tāda atriebības kāre, kas līdzinājās alkām pēc asinīm. [..] Sevišķi liels naids bija vērsts pret Gunta sievu – četru bērnu māti, kura, rūpēdamās par ģimeni, spēja iekļūt budžeta grupā un pabeigt augstskolu.”
Un atkal Skolotāja dzīvoja stresā, domājot par to, kas sagaida viņai tuvos cilvēkus… Iespējams, tas rosināja uz pārdomām: “Ar viltu, caur pazīšanos adoptējot bērnu nepilnā ģimenē, viņa nenodrošināja tam normālus apstākļus. Bērnam nebija tēva, ģimenes un faktiski viņš dzīvoja ārpus mājas. Nav godīgi tagad prasīt atalgojumu par neizpildītu uzdevumu. Ja [..] būtu godprātīga, viņa izbeigtu vajāt audžudēlu, kas saviem bērniem dod to, ko pats nesaņēma.”
Par laimi, Ārijai neizdevās neko nodarīt ne dēlam, ne vedeklai, ne viņu bērniem. Viņi dzīvo normālu dzīvi; vecākais kļuvis par vēsturnieku… Skolotāja aizgaja mūžībā pirms diviem gadiem, deviņdesmit astoņu gadu vecumā.
Tomēr, atskatoties pagātnē, rodas virkne jautājumu:
Vai Ārija bija “klusā noziedzniece”? Tie bija iedzimti vai iegūti psihes traucējumi pārslimotā meningīta dēļ? Vīra nodevības dēļ neatgriezeniski samežģījies prātiņš? Agresīva šizofrēnijas forma? Ja Skolotāja jau piecdesmitajos pamanīja dīvainības Ārijas runā un rīcībā, kāpēc nemeklēja palīdzību, bet paņēma pie sevis, lai gan pati rakstīja “ilgstoša, cieša sadzīve ar Āriju ir sarežģīta, pilna konfliktu un beidzas ar “sprādzienu””? Visbeidzot – vai mantojumu saņēmušajam Krustdēlam nav jāuzņemas daļa atbildības, trīsarpus gadu mokot vecu cilvēku, pakļaujot viņu garīgi nestabilas personas emocionālam un fiziskam teroram?
* Stāsta varoņu vārdi ētisku apsvērumu dēļ mainīti.
Nekļūt par upuriem
Par līdzatkarīgajiem parasti kļūst sociālo profesiju pārstāvji (medmāsas, skolotāji, audzinātāji), kuriem ir augsts altruisma līmenis, izteikta empātija, vēlme palīdzēt, pašaizliedzība. Skolotāja emocionāli juta līdzi audzēknei, gribēja palīdzēt, darīt labu, nesaskatot varmāku, bet upuri. Savukārt potenciālais varmāka visbiežāk ir garīgi nestabila, psihiski slima persona ar izteikti egocentriskām iezīmēm, kas pieprasa savu vajadzību apmierināšanu, nerēķinoties ar citu vēlmēm un vajadzībām. Parasti viņiem nav emocionāli siltu attiecību ne ar vienu, trūkst līdzjūtības un empātijas, izteikts ļaunatminīgums, vēlme atriebties par katru cenu. Viņiem visi līdzekļi labi, atriebībai nav noilguma. Psihiatrijā tās visbiežāk tiek klasificētas kā epileptoīda loka personas ar psihopātveida uzvedību.
Ko darīt? Vispirms svarīgi sev noformulēt: vai mani neizmanto, vai tā nav manipulācija? Galvenais – neuzņemties atbildību par otra nodarījumiem, novilkt robežas, ko nedrīkst pārkāpt neviens, arī ģimenes loceklis. Vardarbības apburtais loks izveidojas tad, ja kāds piekrīt būt par upuri.
Paldies Dievam, ir daudz speciālistu, kuri spēj palīdzēt saprast šādu attiecību postošo ietekmi, ir sociālās institūcijas, tikai cilvēkam pašam jābūt pietiekami drosmīgam, lai sev atzītu, ka šādas attiecības nav pieļaujamas. Jāsāk ar savu pašvērtību. Visbiežāk “iekrīt” tieši zemas pašvērtības personības, ar tendenci veidot līdzatkarību.
Ļoti svarīgi jau pirmajā reizē uz jebkādu vardarbības izpausmi reaģēt, strikti novelkot robežu: es negribu, ka pret mani tā izturas! Nedrīkst pieciest, nogaidīt. Mēs nevaram pārveidot otru cilvēku, bet varam paši nekļūt par upuri.
Gundega Kozlova, psiholoģe: Lai izprastu, kā tas varēja notikt, turklāt gadiem ilgi, jāmeklē atbildes gan uz redzamajiem, gan neredzamajiem, neuzdotajiem jautājumiem. Bieži it kā sīka vardarbība vienkārši “pazūd no skatuves” līdzcilvēku vienaldzības dēļ. Daudzi redz, bet nesaredz, dzird, bet nesadzird, kas notiek tepat blakus, kaimiņmājā, uz ielas, sabiedriskajā transportā, politiskajās peripetijās… Jautājums par katra atbildību, līdzatbildību nebūšanu akceptēšanā! Upurim ir grūti, gandrīz neiespējami pārtraukt vardarbības sēriju pret sevi, īpaši, ja līdzcilvēki novēršoties paiet garām ne tikai cilvēkam, bet arī savai sirdsapziņai…
