“Kaut tu nosprāgtu!” 16
Laiks ritēja. Guntis nodibināja ģimeni. Mātei, precīzāk, audžumātei, vedekla nepatika. Viņa to necieta. Kādu laiku spiests dzīvot kopā ar māti, Guntis saprata – konflikti nebeigsies, būs sliktāk, jāatrod risinājums. Un lūdza palīdzību krustmāmiņai – “pagaidām, uz pusgadiņu, gadiņu…”
Lādzīgā Skolotāja mīļotā krustdēla un rūpju bērna dēļ bija gatava uz visu – piedāvāja Ārijai uz laiku apmesties pie viņas: divistabu dzīvoklis ar labierīcībām, sava istaba un daļa virtuves. Istabu ar priekštelpu savienoja koridors, kurā izvietoti plaukti ar grāmatām, mapēm, kinopiederumiem, filmām; brīva eja durvju platumā. Viss nepieciešamais normālai dzīvei, pat neliels krāsu televizors.
“Bija norunāts, ka māti atvedīs Guntis, taču viņa ieradās svešas sievietes pavadībā – neesot varējusi sagaidīt. Pavadone aizgāja. Vedu atnācēju uz viņas istabu. Tūlīt tika pieprasīts, lai durvis vienmēr būtu cieši aizvērtas, lai istabā neieplūst manas riebīgās smakas. Otra prasība – tūlīt atvērt logu. Paskaidroju, ka tas grūti veras, tāpēc istaba vēdinās, atverot lodžijas durvis… Logs tika burtiski atrauts vaļā.” Tas bija pirmais trauksmes signāls.
Pēc dažām dienām, kad Skolotāja koridorā plauktos kārtoja grāmatas, atvērās Ārijas istabas durvis un atskanēja: “Kaut tu ātrāk nosprāgtu!” Laba vēlējums nesenajā dzimšanas dienā. Otrā dienā uz virtuves galda Skolotājas pusē bija nolikta vēstule – atzīšanās nekontrolētā darbībā, kas rodoties nervu saspīlējuma brīžos. Viņa saprata – viena no “novirzēm”, kuras atzinuši mediķi. Taču, izlasījusi vēstuli, saplēsa to un izmeta. Viņai bija Ārijas žēl. Tā bija nopietna kļūda.
Ar pakaramo pa seju
“Reizēm ieaicināju viņu paskatīties kādu raidījumu, kas nebija redzams mazajā televizorā. Pārbaudīju logu, kas bieži nebija aiztaisīts. No televizora noņēmu pārlaistītu puķu podu. Man pārmeta – vandoties pa viņas mantām…”
Mantu bija daudz, lielais drēbju skapis pilns, tās krājās istabas kaktā, gar gaiteņa brīvo sienu, karājās uz naglām un nu atvērto durvju augšmalas. Skolotāja iegādājās nelielu drēbju skapi un uzaicināja Gunti, lai to saliktu. Mantu kaudze sniedzās līdz grāmatu plauktu augšmalai. “Ieminējos, ka varu palīdzēt sakārtot, bet man stingrā balsī tika pateikts – ja pieskaršos mantām, tad tik redzēšu. Tie bija draudi.” Taču arī šo trauksmes signālu Skolotāja ignorēja.
“Koridorā meklējot materiālus darbam, redzēju, ka uz sliekšņa nomests apģērbs. Instinktīvi darīju to, ko darītu ikviens kulturāls cilvēks, – pacēlu un mēģināju uzkarināt uz durvju augšējā stūra. Ārija izrāva to no manām rokām un, kliedzot, ka es bradāju viņas drēbes, sāka sist man pa seju ar metāla pakaramo. Atmuguriski biju piespiesta stenderei. Ar vienu roku turējos pie tās, ar otru atvairīju sitienus. Uzbrucēja ar ceļgalu spēra man pa vēderu, sāka žņaugt. Atrāvu roku no stenderes un atmuguriski iekritu viņas istabā, sāpīgi sasitot pakausi pret plauktu. Viņa aizgāja, nepalīdzot piecelties.” Beidzot Skolotāja saprata – Ārija ir psihiski slima un bīstami agresīva. “Normāls cilvēks nesistu vecam cilvēkam pa seju ar pakaramo. Esmu redzes invalīde (viena acs protezēta) un šādi vispār varēju zaudēt redzi. Normāls cilvēks respektētu mana mūža 90 gadus!”
Protams, labāko tradīciju garā otrā rītā uz virtuves galda Skolotājas pusē atradās vēstule. “Sapratu, ka tas ir mēģinājums atvainoties. Šādu rīcību uzskatīju par neatbilstošu, tāpēc neatplēstu noliku viņas daļā (rupja kļūda!). Kad attapos – tas ir pierādījums viņas noviržu bīstamībai! – un gribēju vēstuli paņemt, tā bija nozudusi. Uzbrucēja bija sapratusi to pašu, ko es. Par notikušo pastāstīju krustdēlam un lūdzu, lai atbrīvo no mātes klātbūtnes. Viņa izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es nebiju “ievērojusi brīdinājumus”.”
Trīs gadi ellē
Atlikušajās piespiedu kopdzīves dienās Ārija mērķtiecīgi zākāja Skolotājas tuviniekus; kad tā lūdza apklust, grūda sejā dūri vai mēdījās un rādīja mēli.
“Ārija sāka apgalvot, ka mēs ar māsu dzīvojušas kā lesbietes, jo mums neesot bijis vīriešu. Viņa ļoti labi zināja manu dzīvesstāstu, bet to, ka mīļoto cilvēku var mīlēt visu mūžu, viņai nesaprast. Apgalvojuma zemiskums, sabiedrībā pieņemto nosacījumu – par mirušiem labu vai neko – pārkāpšana, nomelnojot cilvēku, kurš nespēj sevi aizstāvēt, ķengātājai šķita sevišķi efektīva. Pirms dažiem gadiem es to būtu uztvērusi mierīgi, bet tagad, trīs gadus dzīvojot nepārtrauktā stresā, jutu, ka spēki galā. Kad viņa promejot atkal izteica šo apgalvojumu, es būtu viņai iesitusi, bet Guntis atturēja. Tas ļāva Ārijai justies kā uzvarētājai. Stāvot atvērtajās durvīs, viņa pagriezās un uz atvadām vēl parādīja mēli. Tā bija pateicība par pajumti, trīs gadus nemaksājot ne santīmu.”
