Atriebība – šķēres un spilvens 16
Arī pēc skolas beigšanas Skolotāja un Ārija uzturēja sakarus, precīzāk, Skolotāja viņu pieskatīja. Ārija vēl dzīvoja jaunajā dzīvoklī, jo tur šad tad ieradās bijušais laulenis. Un reiz viņa tam atriebās par neuzticību. Ar šķērītēm… “Kādā sarunā uzzināju, ko sieva nodarījusi bijušajam vīram. Satraukta domāju – cietušais varēja kļūt invalīds. Tomēr viņš nekur nebija vērsies, un atriebēja bija gandarīta,” savā vēstījumā rakstīja Skolotāja. Vai viņa Āriju uztvēra kā meitu? Iztēlojās, ka tāda varētu būt viņas un karā kritušā mīļotā atvase? Kas zina. Katrā ziņā – daudzi skolotāji saglabā saikni ar saviem audzēkņiem, un nereti tie, kuri skolas laikā prasījuši īpašas rūpes, kļūst sevišķi tuvi.
Tomēr Ārijai nebija gana. Padzirdējusi, ka bijušais nodibinājis ģimeni, taču bērnu neesot, viņa… kļuva grūta. Skolotāja rakstīja: “Bija vērojams “piebriedums”. Apstākļi gan nebija piemēroti – iepriekšējā ģimene nebija atjaunota, jauna nebija radusies. Mīkla bija arī tēvs – varbūt bijušais vīrs, varbūt cītīgais paziņa M., kurš drīz nozuda…” Tikai vēlāk Skolotāja apjauta, ka cēlais notikums patiesībā ir smalks gājiens, kā ieriebt bijušajam, – demonstratīvi izrādīt grūtniecību ar visām tās fiziskajām izpausmēm. Ar spilvenu. Viss izrādījās teātris.
“Biju pieteikusies palīdzēt no slimnīcas pāriet mājās, bet mani apsteidza citi… Pasaulē bija ieradies mazs puisēns. Tagad, analizējot situāciju, varu teikt – Ārijai ar atriebību vīram bija par maz, vajadzēja apklusināt arī tos, kas runāja par viņas neauglību. Radās “grūtniecība”, kas pienācīgi tika demonstrēta tiem, kuriem vajadzēja noticēt. Saskarē ar mani bija jāievēro pastiprināta slepenība, jo, zinot viņas īpatnības, es varēju izjaukt iecerēto.”
Diemžēl puisēns “mātei” nebija vajadzīgs – jau no mazotnes viņš kā lupatu lellis tika mētāts vispirms uz nedēļas silīti, tad nedēļas bērnudārzu, vēlāk – uz attālu internātskolu un sporta skolu. Skolotāja atceras: “Kad Guntiņam bija divi trīs gadiņi, bija paredzēts, ka pie Jaungada eglītes viņš norunās pantiņu. Bērns stāvēja pie eglītes, galviņu ierāvis starp pleciņiem, rociņas nolaidis gar sāniem, pirkstiņi kaut ko nervozi knibināja. Atvērās drebošās lūpiņas un atskanēja: “Mīļo māmiņ, es vairāk tā nedarīšu!” Bet “mīļās māmiņas” reakcija bija tāda, ka iesaucos: “Jūs uzvedaties tā, it kā tas nebūtu jūsu bērns!” Tad man tika uzkliegts, ka viņš arī nav viņas bērns, bet adopciju noformēt palīdzējusi paziņa.” Bērns tika ciniski, fiziski un emocionāli iespaidots, dzirdot “mātes” atteikšanos. “Man sāpēja sirds. Kāda bija un būs šī bērna dzīve, ja apziņā iespiedās šis teikums?”
Cīņa par dzīvokli
Vientuļajai mātei Ārijai valsts piešķīra istabu komunālajā dzīvoklī. Trīs kaimiņi. Aiz kopējās sienas dzīvoja inteliģenta kundze ar dēlu. Attiecības draudzīgas, īpaši ar kaimiņieni. Varbūt tāpēc, ka viņai dēls… Puisēnam tēva joprojām nebija, tika noorganizētas “sabiedriskās kristības” – ja nav tēva, būs krusttēvs! Skolotāju pieaicināja par krustmāti, jauno puisi – par krusttēvu, visi mēģinājumi atteikties tika uzņemti kā apvainojums. Abi piekrita.
Kādā jaukā dienā Ārija kļuva par K. kundzi – apprecējās. Ar jauniegūto tēti puisēns sapratās labi. Sākumā visi dzīvoja komunalkā, tad pārcēlās uz K. kunga dzīvokli, no istabiņas tomēr neatsakoties, kas izrādījās tālredzīgi – drīz vien māte ar dēlu no vīra aizbēga. It kā slimības – tuberkulozes – dēļ, lai gan tas bija zināms jau pirms laulībām. Varbūt ko cerēja, tikai tas nepiepildījās? Pēc laiciņa Ārija kļuva par atraitni, taču nācās palikt komunalkā. Ar jaunas ģimenes veidošanu nekādi nevedās – pašai krietni pāri trīsdesmit, raksturs ass, bet veču, kas gribētu uzņemties rūpes par cita bērniem, nav daudz. Arī otrs laulību mēģinājums neizdevās.
Komunālajā dzīvoklī atbrīvojās viena istaba. Jaunus īrniekus tur vairs nelika, atstāja koplietošanā kaimiņiem. Viens uzreiz atteicās no papildplatības, otrs (dēla krusttēvs) – ne. Bet Ārija saredzēja iespēju iegūt istabu, un… izspēlēja gājienu ar melno zirdziņu.
“Mani uzaicināja par liecinieci prāvā, kurā izskatīja Ārijas piekaušanu. Man jāliecina, ka tāds cilvēks minētajā vietā dzīvo. Kad tiesā ieraudzīju apsūdzēto, biju satriekta – Gunta krusttēvs! Liecināju, ka viņš tur dzīvo (gribēju izskriet no zāles pirms mutes atvēršanas). [..] Esmu pārliecināta, ka miesas bojājumi bija pašas Ārijas roku darbs.”
Jaunekli notiesāja – uzbrukums vientuļajai mātei! Agrāk draudzīgie kaimiņi šķīrās naidīgi; viņi pameta dzīvesvietu, papildplatība tika Ārijai. Guntim no tās prieka nebija – turpmāk viņš mācījās un dzīvoja otrā Latvijas galā, sporta skolā. “Tā viņš arī neuzzināja, kas ir mājas, kur atgriezties, kas ir ģimene, kura dalītos ar viņu veiksmēs un neveiksmēs. Dzīvoja, augot dažādos kolektīvos, viņu audzināja citi cilvēki,” rakstīja Skolotāja.
