PSRS sodīti, Latvijas aizmirsti. Nevēlas vērtēt reabilitācijas lietas 0
Vēlēšanu priekšvakarā Saeima attapusies, ka pat 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas virkne padomju režīma represēto un nogalināto cilvēku joprojām nav reabilitēti.
Pieņemt nepieciešamos likuma grozījumus gan šis sasaukums vairs nepagūs, tādēļ risinājums būs jāmeklē jaunajam parlamentam.
“Pašreizējais likums “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” pieņemts 1990. gada 3. augustā, kad mūsu teritorijā vēl atradās padomju armijas daļas un darbojās VDK struktūrvienības. Tādēļ likumā nebija iespējams iekļaut virkni personu, kuras normālā demokrātiskā režīmā būtu pelnījušas reabilitāciju,” skaidroja deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA). Tādēļ viņš kopā ar kolēģiem no citām frakcijām piedāvā grozīt šo likumu, paplašinot to personu loku, kuriem pienāktos reabilitācija.
Saskaņā ar grozījumiem reabilitācija pienāktos dažādu okupācijas armijas militāro veidojumu tribunālos notiesātajām personām, kā arī Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas pilsoņiem, kas tika represēti Latvijas teritorijā vai par Latvijā nodarītiem pārkāpumiem un šo personu pēcnācējiem. Tāpat reabilitētas tiktu personas, kas pagājušā gadsimta 60. un 70. gados tika atkārtoti sodītas par kara noziegumiem, kuros tās nemaz nevarēja būt vainīgas, kā arī cilvēki, kuri sodīti par “noziegumiem”, kas pēc okupācijas fakta atzīšanas nemaz nav noziegumi (piemēram, par padomju dzimtenes nodevību).
Pēc likumprojekta autoru aplēsēm, šie grozījumi ļaus reabilitēt aptuveni 2200 cilvēku. Dzīvo vidū gan šobrīd varētu būt atlikuši vien daži desmiti, jo liela daļa sodīta ar nāvessodu, citi miruši dabīgā ceļā, tā arī nesagaidot reabilitāciju.
“Šis skaitlis, protams, nav liels, bet vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas nolūkā ikviena nelikumīgi represēta persona ir jāattaisno,” pēc iepazīšanās ar likumprojektu atzina Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA).
Saeimas juristi un tiesību eksperti gan brīdināja par vairākiem trūkumiem Kiršteina piedāvātajos grozījumos. Piemēram, pārmērīgi aizraujoties ar reabilitāciju, varētu tikt attaisnoti arī parasti bandīti un kriminālnoziedznieki. Tāpat arī nav skaidrs, kura institūcija nodarbotos ar reabilitācijas prasību izvērtējumu.
Agrāk to darīja Ģenerālprokuratūra, kur pat šādām lietām bija īpašs prokurora amats, bet šobrīd prokuratūra nevēloties atgriezties pie šā pienākuma. Uz komisijas sēdi aicinātais Ģenerālprokuratūras pārstāvis deputātiem par sašutumu tā arī nebija ieradies.
Otrs variants būtu, ka reabilitācijas prasības izvērtē Augstākā tiesa, bet arī tā nav sajūsmināta par šādu papildu uzdevumu. Kritiķi arī aizrāda, ka likumprojektā nav aprēķināta ietekme uz budžetu, jo līdzekļi šim mērķim būs nepieciešami – gan ekspertu algošanai, gan vēlāk iespējamai pabalstu izmaksai.
Reabilitācijas apliecības saņemšana pati par sevi tās saņēmējiem nekādu labumu nesniedz, bet ļauj pretendēt uz politiski represētās personas statusu ar visiem tām pieejamajiem pabalstiem un atvieglojumiem.
Neskatoties uz ekspertu iebildumiem, Saeimas Cilvēktiesību komisija nolēma likumu virzīt uz skatīšanu pirmajā lasījumā. Vienlaikus gan deputāti vienojās, ka šeit būs nepieciešams veidot darba grupu, kura izvērtētu likumprojekta strīdīgos aspektus. Līdz ar to skaidrs, ka pašreizējā sasaukuma laikā reabilitācijas likums netiks grozīts.
