Psihoterapeites ieteikumi Ziemassvētku vecītim 0
Ārstes psihoterapeites profesores Guntas Ancānes semināra “Vecākiem. Par sevi un bērniem. Atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs”
atziņu tēzes
Ir prieks satikties ar cilvēkiem, kuriem nav vienalga, kā mēs dzīvosim pēc gadiem 20, 30 un 40. Pēc 30, 40 gadiem mēs dzīvosim taisni tā, cik brīnišķīgi būs mūsu bērni un mazbērni.
Jautājums, kā bērns jūtās, pirms 150 gadiem vienkārši nepastāvēja – kā bērns vispār var justies, lai viņu nejūt un nedzird. Vai otra galējība, kas bija pirms tam – bērns nemaz nav mazs bērns, bet gan ir mazs pieaugušais, kuru arī ģērba kā pieaugušo. Kā saprotam, abi varianti neder. Un tikai pēdējos 100 gados saprot arvien vairāk, kā bērns jūtās un kāda ir bērna emocionālā labsajūta. Tas nosaka, cik fiziski un psihiski vesels bērns izaugs.
Un, ja mēs kā vecāki un vecvecāki par sevi gribam vairāk domāt, tas nozīmē arī, cik mēs laimīgi jutīsimies. Kad bērni ir veseli, tad viņiem dzīvē labi iet. Viņi dabū to, ko grib. Sasniedz savus mērķus. Saprot, ko viņi grib un tad dabūn ko viņi grib. Un mēs par to priecājamies.
Tas grūtais laiks ir pirmie 3 – 5 gadi, kad bērnam ir jāpalīdz savākt visas viņa kapacitātes, talantus, potences.
Prieks ir vislabākās zāles
Mēs redzam, ka ārkārtīgi daudz bērnu pie mums Psihosomatikas klīnikā nonāk kā pacienti.
Ir izstrādāts metodisks materiāls vecākiem ar atziņām, par ko rietumu pasaulē neviens nestrīdas – kas būtu svarīgi un kas pārdomājams, ja mēs gribam, lai bērni labi justos.
Ja pavisam īsi jāpasaka, kas bērniem būtu nepieciešams, tad tas ir prieks. Latviešiem ir sakāmvārds: „Prieks ir vislabākās zāles.” Jāsāk ar to, ka prieks nozīmē kaut ko fizioloģisku. Kad cilvēks ir priecīgs, smadzenēs notiek tādi bioķīmiskie procesi, kas ārkārtīgi labvēlīgi ietekmē iekšējo orgānu funkcionēšanu. Priecīgi bērni pamatā ir fiziski veseli bērni. Absolūti lielākais vairākums bērnu piedzimst veseli, un vienīgais, kas var viņus saslimdināt ir emocionālā nelabsajūta. Labsajūtas pirmais rādītājs ir prieks.
Un te mums ir sabiedriski filozofisks jautājums – vai mēs kā sabiedrība esam tāda, kurai viegli priekā dalīties. Vai mēs katrs viens ar otru ikdienā dalāmies priekā?
Tiesības uz cieņu
Manas pamattiesības Eiropas Savienībā – sākas ar tiesībām uz cieņu, nevis tiesībām uz laimi, brīvību vai veselību. Mēs Latvijā nesmaidām un „labais stils” prasa mums būt drūmiem, jo mēs esam veci, nopietni un svarīgi, mēs jūtamies nenovērtēti. Diemžēl, mēs viens otru neparko nenovērtējam. Mēs ne tikai nesmaidām, mēs komandējam viens otru – sēdies, ej droši, ej veikalā utt. Ja mēs viens otram dodam cieņu, tad mēs viens otru nevaram komandēt.
Bieži dzirdu vecākus, īpaši mātes, sakām par saviem bērniem: „viņš man tāds” vai „ viņa man tāda”, piemēram, „viņš man zīmē”, „viņš man dzied”, „viņš man tāds ātrs” vai „ viņš man tāds lēns”. Tiklīdz kāds saka „viņš man”, šis cilvēks jūtas kā īpašnieks. Un tas ir pretēji tiesībām uz cieņu.
Ir svarīgi ne tikai „cik daudz cieņas es dodu otram”, bet arī „cik daudz ciņu es pieprasu”.
Ja viss ir kārtībā ar cieņu, tad mēs kā cilvēki esam līdzvērtīgi. Šajā pozīcijā ir cieņa, un man ir svarīgi labi justies pašam un lai otrs cilveks labi jūtas, neievainot otra cilvēka pašcieņu.
Mums tik ļoti ir sajukušas vērtības. Vai mēs esam slikti cilvēki? Nē! Mums pietrūkst tas, ko citām tautām ir darījuši aristrokrāti – viņiem bija brīvs laiks un telpa pārdomāt, ko viņi grib pateikt, kādiem vārdiem. Kā pateikt lietas aizvainojošā veidā un neaizvainojošā veidā. Un skaistākos teicienus mēs dzirdam no franču prezidentiem, piemēram: „Jūs palaidāt garām iespēju paklusēt.” Neko sliktu nepateica, un tajā pašā reizē, cik daudz ir pateikts.
Lai bērns varētu būt priecīgs, pirmais priekšnosacījums ir priecīgi vecāki un priecīgi vecvecāki. Un mēs kā sabiedrība kopumā neesam priecīgi vecāki un priecīgi vecvecāki.
Sajust bērna vajadzības
Bērna galvenā vajadzība ir sajust, vai vecāks „uzskaņojas”, sajūt bērna vajadzību. Un, kad bērns sajūt, ka mamma sajūt, ko es kā bērns jūtu, bērns ir mierīgs, priecīgs un drošs. Tā ir droša vide. Ja mamma jūt, ko es jūtu, tad es varu būt mierīgs šajā pasaulē.
Tā bērnam ir liela nelaime, ja mamma nespēj „uzskaņoties” uz bērnu neatkarīgi no tā, ka viņa var būt 24 stundas fiziski blakus bērnam. Secinājums – nevis fiziska mammas vai tēva klātbūtne ir bērnam nepieciešama, bet gan kvalitatīva, emocionāla kontakta esamība. Pretējā gadījumā – labāk lai mātes un tēva blakus nav. Vai mēs spējam būt tik emocionāli inteliģenti un būt ar bērnu vienā emocijā, vai labāk tad ejam prom. Ja mēs nebūsim emocionāli inteliģenti, tas kropļos bērnu.
Māte un tēvs, pretstatā mātītēm un tēviņiem, ir tie, kuriem nav vienalga kā bērns jūtās; kas mēģina saprast, kā bērns jūtās. Ja māte vai tēvs negrib to darīt vai nav spējīgi to kāda iemesla dēļ, piemēram, pašiem emocionāla traucējuma dēļ to darīt, tad gala rezultātā bērns ir emocionāli slims vai fiziski slims, bieži slimojošs vai tā saucamais kautrīgais bērns, vai tāds, kas slikti uzvedās.
Ir gana daudz cilvēku, kas mēdz teikt, ka bērns niķojas. Tādu niķu nemaz nav! Ir bērna emocionāla nelabsajūta. Un, ja mēs būtu tik inteliģenti un to saprastu, mēs daudz laba izdarītu sev, pasaulei un viens otram.
Ar prieku cauri krīzēm
Filozofiski raugoties, dzīve ir tāds gājiens pa horizontāli, lai jau pavisam drīz sastaptos ar pirmajām grūtībām. Pasaule ir pilnīgi citādāka nekā tā, kur bērns 9 mēnešus ir atradies. Pasaulē ir daudz stresoru, un tad ir krīze. No krīzes nekad nav iespējams iznākt tādā pašā līmenī, kādā tajā iegāja. Vai nu krīze ir tik smaga un tam cilvēkam nav resursu, tad krīze salauž cilvēku. Tad cilvēks iznāk zemākā funkcionēšanas līmenī. Vai cilvēkam ir gana resursu un apkārtējā vide ir gana atbalstoša, ka cilvēks iznāk augstākā līmenī. Izejot cauri vienai krīzei, mēs iznākam gudrāki, un te mēs esam sevi sagatavojuši nākamajai krīzei. Mūsu kā vecāku uzdevums ir iedot to resursu un potences, lai bērns ar prieku iet cauri krīzēm. Mums ir divi spēcīgi instinkti – interese un zinātkāre par to, ko mēs ieraugām un vēl nezinām, un dzīvības instinkts, kas virza uz priekšu, uz augšu un attīstību.
Netraucē bērnam augt
Vecākiem nekas daudz nav jādara, viņiem tikai nevajadzētu bērniem traucēt augt. Ir pamats salīdzināt vecāku funkciju ar dārznieku. Mēs kā vecāki un vecvecāki tikai varam sajust, kas šim bērnam ir labi. Ja viss ir labi ar vecāku psihisko veselību, tad šie vecāki diezgan ātri sāk atbalstīt savu bērnu tam visvajadzīgākajā un atbalstošākajā veidā. Katram cilvēkam ir sava patība. Un vecāku pienākums, gods un laime ir pētīt, kāda ir mūsu bērna patība, iepazīties ar to. Nevis pateikt: „Tu tagad darīsi tā!” „Tev patiks šis”, „Tu mīlēsi Emīlijas tanti, Tu nemīlēsi to…”, „Tev patiks zupa un Tev negaršos putra”, vai otrādi. Katram ir savas patikas. Un tā mēs nonākam pie diviem svarīgiem vārdiem „ko es gribu vai ko es negribu” un „kas man patīk vai kas man nepatīk”.
Vecākiem un vecvecākiem svarīgi sajust bērna vajadzības un nepieciešamības, jo bērns tās tikai jūt, izstāstīt par tām bērns pats vēl neprot, tikai mācās to darīt.
Kas jāzina Ziemassvētku vecītim
Man ir ieteikumi Ziemassvētku vecītim:
- Pirmkārt, lai tiktu aizmirsts tāds jēdziens kā žagari. Doma, ka kāds svētkos varētu nākt ar pērienu vai žagariem, ir vairāk kā nežēlīga.
- Otra lieta, vecākiem patīkt runāt par paklausību – „Esi paklausīgs!” Vienīgais, ko mums nevajag bērnā attīstīt, tā ir paklausība. Ja mēs gribam palausīgus bērnus, tad mēs gribam vergus, kalpus. Vai bērns, kas iemācīts paklausīt, var nodzīvot laimīgu dzīvi un realizēt savu patību? Pirmais, ko mums vajag, ir lai mūsu bērni neklausa, lai dzīvo ar savu galvu, lai viņi domā, lai uzņemas atbildību, lai var nostāties kā līdzīgs līdzīgam blakus.
- Būtu labi Ziemassvētku vecītim izrādīt interesi nevis par “vai biji paklausīgs?” bet gan “vai biji gudrs, vīrišķīgs, drosmīgs, neatlaidīgs, patstāvīgs, vai aizstāvēji sevi, savus brāļus un māsas un savus uzskatus, vai prati vēlēties un drosmīgi cīnīties par savu vēlmju piepildīšanu, vai spēji uzņemties atbildību.”
- Ir angļu teiciens: „Mana pils, mani likumi.” Esot cita namā (māja, valstī), tiek ievēroti tā nama likumi. Kāpēc mūsu namā neievēro mūsu likumus? Jo mēs nepieprasām to ievērot! Jo mēs esam audzināti būt paklausīgi, bez pašcieņas. Mums vajag tādus bērnus, kas teiks: „Kā Tu atļaujies ar mani tā runāt manā mājā”. Tad, kad mums būs tādi bērni, tad mums būs laimīgi vecāki un vecvecāki.
Jautājums: Ko darīt brīžos, kad vecāki neļauj bērnam darīt to, ko viņš grib, bet bērns sāk dusmoties, strīdēties. Kā būtu jārīkojās vecākiem?
Atbilde: Esot vecākiem vai vecvecākiem, centrā ir divi jautājumi. Viens ir rāmis jeb freims – parasti tas nesatur daudz lietas. Piemēram, mēs mājās ēdam brokastis septiņos, gulēt ejam deviņos, mēs izvēlamies, ko ēst vakariņās, bet brokastīs ir tas, ko mamma ir uztaisījusi. Katrā mājā ir savs freims jeb likumi, ko nosaka vecāki. Savukārt tad nāk tas, kas ir tajā freimā jeb rāmī – un tur ir tas, ko mēs darām, lai bērni dzīvotu un justos labi. Piemēram, multfilmas dienā skatīties ne vairāk kā vienu stundu. Un izšķirošais ir tas, kā mēs to pasakām. Vai mēs sakām ar to privātīpašniecisko – „tagad Tu vairs nedrīksti skatīties” vai „Tev jābeidz” – vajadzības izteiksmi, attīcībās no augšas uz leju. Tad šajā situācijā bērns būs distresā, raudās vai kādā citā veida teiks, ka tam nepiekrīt. Var bērna uzmanību no vienas jaukas lietas pārslēgt uz citu jauku lietu, jo bez multfilmu skatīšanās bērnu interesē vēl citas jaukas lietas. Bēda ir tad, ja vecākiem un vecvecākiem nav fantāzijas un neko nevar piedāvāt vietā, sakot: „Tev jabeidz skatīties multenes!” Un viss! Ir jāspēj dot alternatīva, uz ko mēs aicinām bērnu pārslēgt uzmanību – ar mums kopā kaut ko darīt vai bez mums kaut ko darīt.
Ja pieaugušam cilvēkam viņa paša bērna labsajūta nav pirmajā vietā, tā nav psihiskās veselības pazīme.
