Psihoterapeite: Pavasaris – vai gaidīts ciemiņš visiem? 0
Pirms kāda laika lasīju redaktores sleju kādā žurnālā. Visnotaļ pacilājošu un optimistisku, īstu slavas dziesmu pavasarim. Taču slejas nobeigumā tomēr bija mazliet norāti tie, kas nepriecājas par pavasari – jo ir vai nu īgni, vai pārāk pesimistiski, vai vienkārši neprot novērtēt sīkos ikdienas priekus.
Nevar nepiekrist, ka spēja priecāties arī par mazām lietām dara dzīvi vieglāku, tomēr šoreiz gribas skart retāk apspriestu tematu – cilvēkus, kuri ne tikai negaida pavasari, bet pat baidās no tā, tikai visapkārt dzirdamajā sajūsmā par pavasara tuvošanos bieži neuzdrošinās izteikt savas patiesās izjūtas un gluži pretēju viedokli.
Ārstiem būtu daudz kas sakāms par mūsu organismu, kas pavasara sākumā nereti ir novājināts, jo ilgstoši ir cietis no saules un vitamīnu trūkuma. Šai problēmai ir arī psiholoģiskas sekas – nomāktība, nevēlēšanās iesaistīties jaunās aktivitātēs, nomest ziemas drēbes, uzdrošināties uzvilkt mugurā ko krāsaināku un ļauties ilgi gaidītajiem saules stariem. Lielākais vairums cilvēku taču gaida pavasari tieši tādēļ, ka gaisma un siltums tiem dod spēku, enerģiju un dzīvesprieku.
Ilze Akmene, psihoterapeite, pirmā izglītība – psiholoģija. Strādā ar visu veidu psiholoģiskajām problēmām, kam bieži ir arī fiziskas izpausmes, palīdz cilvēkiem personīgajā izaugsmē, mērķu izvirzīšanā un īstenošanā. Dzīves moto: “Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem!” |
Bet ir arī cilvēku grupa, kuriem pavasara atnākšana saistās ar palielinātu stresu. Tie ir cilvēki, kuri ikvienā gadalaiku maiņā jūt lielāku trauksmi, un ziema ar tumsu, kārtīgāku izgulēšanos un nomierinošu atmosfēru, vadot garus, nesteidzīgus vakarus mājās, trauslai nervu sistēmai ir pat labvēlīgāks gadalaiks, nekā tie, kad intensīvi spīd saule.
Kā jau minēju, saules atgriešanās nozīmē arī sava veida izkūņošanos no mājām un atvēršanos pasaulei, kas paaugstina jau tā visai bargās prasības pret sevi.
Pirmie bieži vien aktuāli kļūst jautājumi par izskatu – vai mans svars nav pieaudzis (parasti pēc aukstās ziemas un sātīgajām maltītēm ir gan), vai mans izskats ir veselīgs, seja nav pelēcīga (bieži ir arī tā), ko es vilkšu mugurā, ja vecais pavasara mētelis jau sen izgājis no modes, bet jaunām kurpēm nav naudas, utt. Raizējoties par izskatu, „atrādīšanos” pasaulei, otrajā plānā nereti aizbīdās patiesās problēmas – neesmu apmierināts/-a ar sevi! Un tad „iziešana ielās” un sevis parādīšana apkārtējiem rada gandrīz neizturamu spriedzi.
No saviem klientiem reizēm dzirdu vārdus – es ienīstu pavasari! Gribu palīst zem segas un nevienu neredzēt! Jo vairāk glancētu žurnālu ar priecīgiem cilvēkiem košās drēbēs uz vākiem parādās kioskos, jo vairāk jau tā nomāktie cilvēki jūt sabiedrības spiedienu, vēlmi paslēpties un izolēties – tāpēc, ka nav pārliecināti, vai spēs iekļauties par pavasari līksmojošo pulciņā. Un neiederēties kādā dzīves brīdī baidāmies mēs visi, bet saules spožie stari gan tiešā, gan pārnestā nozīmē apspīd mūs nesaudzīgi spilgti, atklājot ikvienu neatbilstību tam, „kā ir pieņemts”.
Interesanti, ka, jautājot cilvēkiem, kā tad īsti ir pieņemts, var saņemt visplašākā spektra atbildes, līdz pat galējībām.
Visvairāk, protams, ir runa par to, kā mums būtu jāizskatās, taču sevis noniecināšana, vainas izjūta par katru sīkumu, salīdzināšana ar nereāliem piemēriem – ar fotošopu apstrādātiem attēliem un it kā patiesām (protams, viscaur pozitīvām) atklāsmēm intervijās – aizēno svarīgo jautājumu: bet ko es pats/-i gribētu darīt, just, piedzīvot pavasarī?
Atbildes reizēm ir pārsteidzoši vienkāršas – gribētu uz nedēļu doties uz laukiem un tur sagaidīt lapu izplaukšanu, būt dabā, mierīgi vērot, kā tā mostas; iegremdēt rokas dziļi zemē un sajust tās smaržu; salasīt pirmās vizbulītes, māllēpes, gaiļpiesīšus. Pilsētnieki arvien vairāk sajūt, ka atrašanās dabā nomierina vairāk par jebkādām nodarbēm, kas pieejamas pilsētā. Tad kādēļ gan vienu atvaļinājuma nedēļu neatvēlēt pavasara sagaidīšanai, gribas teikt, tā dabiskajā vidē? Bērnu vecāki to var apvienot arī ar skolēnu brīvlaiku un visi kopā doties pavadīt laiku tepat Latvijas laukos, jo ārzemju kūrorti ne visiem būs pa kabatai un nereti, atgriežoties no to siltuma vēl vēsajā pavasarī mūsu platuma grādos, nomāktība var vēl pastiprināties.
Ko darīt, ja izbraukums laukos kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams? Vienmēr var sākt ar mazām lietām. Noteikti turpināt kārtīgu izgulēšanos un gādāt par vitamīniem bagātu uzturu, taču mums ir doti arī maņu orgāni un varam iepriecināt tos. Ja gaišāk ap sirdi nekļūst, ejot gar puķu tirdziņu un vienkārši pamielojot acis vai nopērkot kādu pavasara ziedu pušķīti, vēl paliek pavasara smaržas un skaņas. Pat pilsētas centrā ir dzirdamas putnu dziesmas!
Ja pavasara pazīmes trauksmi tomēr pastiprina, var pievērsties patīkamām nodarbēm, kas kļuvušas iespējamas tādēļ, ka dienas ir kļuvušas garākas. Piemēram, ilgāk lasīt dienas gaismā, neieslēdzot elektrību; iegādāties augļus un dārzeņus, kas smaržo daudz tīkamāk nekā ziemā; satikties ar draugiem, radiem un paziņām vai aiziet uz teātri, koncertu, kino, ko ziemas aukstumā nereti neesam varējuši saņemties izdarīt. Īsāk sakot – meklēt prieku, kur vien tas iespējams, jo mūsu vietā neviens to nevar izdarīt.
Protams, ja radušās arī citas nopietnas problēmas, pavasara nomāktību, pat depresiju var neizdoties pieveikt paša spēkiem un visbiežāk nākas doties pie ārsta – psihiatra (īpaši, ja prātā nāk arī pašnāvības domas), taču, ja trauksme un nomāktība piemeklē ik pavasari, vajadzētu vismaz apdomāt, kā spējam sev palīdzēt paši.
Svarīgi ir nespiest sevi darīt to, ko, labu nodomu vadīti, iesaka citi un mēs nereti tam arī pakļaujamies, pēc tam jūtoties vēl sliktāk. Ir vērts ieklausīties sevī un uzticēties savām paša izjūtām.
Ja kāds labāk jūtas sava dzīvokļa četrās sienās, lasot, skatoties filmas, zīmējot, nodarbojoties ar rokdarbiem, pavadot laiku ar tuviniekiem vai vairāk guļot, tad nav nozīmes citu viedoklim, ka sēdēt mājās pavasarī nav pareizi. Reizēm nepieciešama arī vienatne ārpus mājām – pastaiga parkā, mežā, pie jūras. Mēs katrs pats vislabāk zinām, kas mums var palīdzēt, un savu spēku robežās ļoti bieži varam to arī īstenot. Ir tikai jānotic, ka: neviens to nezina labāk par mani pašu!
