Psihoterapeite: Pašnāvības risks jauniešiem. Ko darīt? 0
Sabiedrību satraukusi ziņa par 20 gadus veca jaunieša pašnāvību, nolecot no Vanšu tilta glābēju un daudzu garāmgājēju acu priekšā. Atbildīgie dienesti, pašvaldība, ārsti pārmet cits citam neizdarību. Taču bojāgājušajam jaunietim dzīvību vairs neatdot – var vienīgi nožēlot notikušo un domāt, kas darāms, lai tādas situācijas neatkārtotos.
Tā kā Latvijā pēdējā gada laikā pašnāvības izdarījuši daudzi pusaudži un jaunieši, gribētos īpaši uzrunāt vecākus – neatstājiet bez uzmanības sava dēla vai meitas nomāktību, sekmju pasliktināšanos, intereses zudumu par lietām, kas agrāk patikušas, un nesteidzieties to visu norakstīt uz slinkumu vai lutināšanu. Mani patiesi pārsteidz neiecietīgie, ciniskie komentāri internetā – it kā jaunieši un pieaugušie, kas izdarījuši vai mēģinājuši izdarīt pašnāvību, pie mums būtu ieradušies no citas planētas un viņu problēmas nebūtu arī mūsējās. Tie taču ir mūsu pašu audzinātie bērni! Vainošana un atbildības novelšana te uz vienu, te uz otru cilvēku vai iestādi (skolu, glābšanas dienestiem, valdību) ir pilnīgi bezjēdzīga, ja apzināmies, ka personības kodols tomēr veidojas ģimenē.
Lai cik paradoksāli tas skanētu, pašnāvības novēršana nesākas brīdī, kad cilvēks jau pieņēmis šādu lēmumu – tā sākas jau no bērna dzīves pirmās dienas. Un tieši vecāki, vecvecāki (vai citi aprūpētāji) ir tie cilvēki, kas rada mazulim vai nu sajūtu, ka viņš ir gaidīts un vēlams šajā pasaulē vai, tieši otrādi, slogs un traucēklis. Bērnam augot, ir svarīgi viņā attīstīt apziņu, ka viņš ir zinošs, prasmīgs, izkopt viņa talantus, lai pamazām bērns sajustos kā vērtīgs sabiedrības loceklis. Protams, bieži vecāki mēdz iekrist otrā galējībā – no mazām dienām uzskatot bērnu par ģēniju, cenšas piespiest viņu piedalīties visos iespējamos pulciņos, nereti caur bērnu realizējot pašu nepiepildītos sapņus. Taču patiesi redzēt un sajust bērnu nozīmē nevis uzspiest viņam savus sapņus, bet saskatīt, kādas ir bērna stiprās puses.
Ne tik būtiskos jautājumos reizēm var arī piekāpties un atļaut uzvarēt pusaudzim, jo viņa pašcieņa ir viegli ievainojama un pārliecība par saviem spēkiem vēl svārstīga, tāpēc vecāku sapratne un zināma piekāpšanās ir ļoti nepieciešama.
Par pusaudžu vecumu jau rakstīju iepriekš un tas ir sarežģīts vecums arī pašnāvību riska ziņā – galvenokārt tādēļ, ka pusaudzis pasauli redz melnbaltu un galējībās; vidusceļa viņa skatījumā bieži nav. Tāpēc viņš var nolemt beigt dzīvi tādu iemeslu dēļ, kas pieaugušajiem var šķist sīkums vai pat joks, bet pusaudzim – traģēdija. Tādēļ vecākiem, iedibinot ģimenē noteiktu kārtību un nospraužot atļautā robežas, konfliktu gadījumā tomēr būtu jāatceras, ka pusaudzim vecāku mīlestība un atbalsts ir vajadzīgi tikpat daudz, cik mazam bērnam, un nevajadzētu ar pusaudzi cīnīties visiem iespējamiem līdzekļiem – kā ar pieaugušu.Ne tik būtiskos jautājumos reizēm var arī piekāpties un atļaut uzvarēt pusaudzim, jo viņa pašcieņa ir viegli ievainojama un pārliecība par saviem spēkiem vēl svārstīga, tāpēc vecāku sapratne un zināma piekāpšanās ir ļoti nepieciešama.
Taču, arī paejot pusaudžu vecumam, gadus 20-30 veciem jauniešiem ir daudz izaicinājumu un noteikumu, ko uzstāda dzīve – profesijas izvēle, kas bieži pieprasa intensīvas studijas, darba meklējumi un iekļaušanās kolektīvā, savas otrās pusītes meklējumi, nereti arī vilšanās mīlestībā. Ja daudzajiem pienākumiem vēl pievienojas nepieciešamība rūpēties par jaundibinātu ģimeni un maziem bērniem, sasprindzinājums ir tik liels, ka reizēm pašnāvība šķiet vienīgā izeja.
Ir dažas pazīmes, kuras nevajadzētu ignorēt jebkura vecuma cilvēkam – ja parādās jau minētais intereses zudums par dzīvi, par agrākajiem vaļaspriekiem, saviem tuviniekiem; ja zūd apetīte, ir traucēts miegs, sarunās dzirdamas vairāk vai mazāk izteiktas šaubas par dzīves jēgu un sevišķi, ja cilvēks sāk runāt par to, kam vēlētos atstāt kādu vērtīgu mantu vai vienkārši piemiņas lietiņas, piemēram, ar vārdiem: „Man jau tas vairs nebūs vajadzīgs…”, ir jāreaģē nekavējoties.
Statistika rāda, ka Latvijā bieži pašnāvības izdara vīrieši ap 40 gadu vecumu. Par četrdesmitgadnieku krīzi jau rakstīts pietiekami daudz, atliek vien piebilst, ka ekonomiskās situācijas pasliktināšanās kā pašnāvības iemesls bieži ir tikai aisberga redzamā daļa. Neredzamā ir ģimenes, īpaši sievas, attieksme pret vīru, kurš nonācis finansiālās grūtībās. Katram no mums gadās grūtāki brīži un, ja cilvēks nav pieradis pastāvīgi izmantot citus, vienkārši jūtas kā pamatu zem kājām zaudējis, atbalstīsim viņu, piemēram, jauna darba meklējumos un ticēsim viņa spēkiem – tas jebkuram cilvēkam rada dzīvesprieku un darboties gribu. Kļūšana par bezdarbnieku kaut vai uz laiku ir milzīgs trieciens vīrieša pašapziņai. Tik liels, ka bieži, nevarot darbu atrast tik drīz, kā cerēts, vīrietis iekrīt depresijā, ja atbalsta no ģimenes nav. Vai, vēl ļaunāk, cilvēks, kurš jau tā neredz izeju no grūtībām pēc intensīviem meklējumiem, tiek saukts par sliņķi vai pat parazītu. Neviens šādā situācijā nevar palīdzēt tik labi kā tuvinieki, kas nenovēršas tikai tāpēc vien, ka ģimenes galva uz laiku atļāvies būt vājš.
Tomēr ir dažas pazīmes, kuras nevajadzētu ignorēt jebkura vecuma cilvēkam – ja parādās jau minētais intereses zudums par dzīvi, par agrākajiem vaļaspriekiem, saviem tuviniekiem; ja zūd apetīte, ir traucēts miegs, sarunās dzirdamas vairāk vai mazāk izteiktas šaubas par dzīves jēgu un sevišķi, ja cilvēks sāk runāt par to, kam vēlētos atstāt kādu vērtīgu mantu vai vienkārši piemiņas lietiņas, piemēram, ar vārdiem: „Man jau tas vairs nebūs vajadzīgs…”, ir jāreaģē nekavējoties.Jāizrunājas, izrādot interesi un rūpes par cilvēku, jāmeklē psihiatrs un psihoterapeits, jāpastāsta par iespēju jebkurā laikā zvanīt uz diennakts krīzes centru „Skalbes” un izrunāties par savām problēmām, vai – nepieciešamības gadījumā jāsauc Ātrā palīdzība. Cilvēkam, kurš (visbiežāk uz laiku) neredz dzīvei jēgu, izrādīt vienaldzību vai pat izsmiet viņu nozīmē tikai paātrināt viņa nāvi. Būsim uzmanīgi un vērīgi cits pret citu!
Lasi arī citus psihoterapeites Ilzes Akmenes blogus:
