Psihoterapeite: Palīgā! Mājās pusaudzis! 0
Tik izmisīgi savu vēstuli bija nosaukusi kāda mamma, kas reiz konsultējās ar mani par attiecībām ar savu pusaudzi. Paziņas man dažkārt ar smaidu apvaicājas – vai tad psihoterapeiti itin visus attīstības posmus neuzskata par smagiem un nesauc par krīzēm?
Sava taisnība tur ir, taču pusaudžu vecumposms noteikti ir viens no grūtākajiem cilvēka dzīvē.
Kāpēc? Pirmkārt, mums visiem zināmās krasās pārmaiņas gan fiziski, gan garīgi – pusaudzis ir ceļā no bērna uz pieaugušo un viņam šis ceļš ir patiesi sarežģīts, jo pamazām sarūk vecāku autoritāte (tā vismaz tam vajadzētu būt) un viņam, gluži dabiski, jāmeklē citi cilvēki, kuru vārdos ieklausīties. Ko šajā situācijā darīt vecākiem? Vissvarīgākais ir nenoniecināt autoritātes, kuras izvēlējies pusaudzis (ja vien tās nav tiešām izteikti negatīvas), un sirds dziļumos pieņemt patiesībā biedējošo faktu – es savam bērnam, visticamāk, nekad vairs nebūšu persona, kuru viņš respektēs visvairāk. Trāpīgi pateikusi režisore Baņuta Rubesa – ka pusaudzim ne vien jāsarauj nabassaite ar vecākiem, bet kādu laiku vēl jāpalēkā pa to. Tas tādēļ, lai viņš būtu drošs, ka patiešām ir atdalījies. Šī atdalīšanās ir pilnīgi nepieciešama, jo vecāki taču apzināti nevēlas līdz savam nāves brīdim auklēties ar pieaugušo bērnu! (Kas notiek, ja pusaudzis neatdalās no vecākiem, ir tēma atsevišķam rakstam.)
| Autore: Ilze Akmene, psihoterapeite, pirmā izglītība – psiholoģija. Strādā ar visu veidu psiholoģiskajām problēmām, kam bieži ir arī fiziskas izpausmes, palīdz cilvēkiem personīgajā izaugsmē, mērķu izvirzīšanā un īstenošanā. Dzīves moto: “Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem!”
|
Kāda mana kliente, gaidot dēla pusaudža vecumu, nolēma, ka atļaus viņam krāsot kaut vai zaļus un violetus matus, likt pīrsingus un tetovēties, ja viņš tā gribēs! Klientei tā bija liela uzvara pār sevi, jo pusaudžu izaicinošais izskats viņu biedēja visvairāk. Kad viņa to bija pastāstījusi savam dēlam, pēc kāda laika mammai kā milzu atvieglojums nāca jaunums, ka dēlam pietiks… ja viņš varēs nokrāsot melnus matus ar izbalinātām šķipsnām! Dēls tā arī pateica mammai: Ja tu man visu atļauj, tas vairs nav interesanti! Šai gadījumā zuda aizliegtā augļa sindroms un parādījās brīvības izjūta.
Paziņas dēlam šķita, ka viņa vecāki par daudz strādā un nopūlas, un viņš dusmu brīdī vecākiem uzkliedza: „Jūs mākat arī kaut ko citu, nevis tikai rukāt ar galvu uz leju?” Laime, ka vecāki šai brīdī bija mierīgā noskaņojumā un spēja saklausīt, ko dēls patiesībā saka. Un aizdomājās.
Arī no savas pieredzes es zinu, cik pusaudzis ir vērīgs un kā prot trāpīt vecāku vājākajās vietās (atzīsim, ka tādas ir mums katram!). Taču kāda ir šo it kā nemotivēto uzbrukumu jēga? Atbilde ir vienkārša – pusaudzis vēlas izveidot pats savu pasaules uzskatu, kas var krietni atšķirties no viņa vecāku uzskatiem. Būtībā viņa vēlme ir atrast un izveidot pašam sevi – neatkarīgu, patstāvīgu, ja vēlaties, unikālu personību, kas prot izvēlēties, nevis dara „to pašu, ko visi, tāpēc vien, ka tā vajag”. Piemēram, manas paziņas dēlam šķita, ka viņa vecāki par daudz strādā un nopūlas, un viņš dusmu brīdī vecākiem uzkliedza: „Jūs mākat arī kaut ko citu, nevis tikai rukāt ar galvu uz leju?” Laime, ka vecāki šai brīdī bija mierīgā noskaņojumā un spēja saklausīt, ko dēls patiesībā saka. Un aizdomājās. Jo būtībā dēls jautāja: vai jūs protat arī priecāties? Un ja nē, tad kāda jūsu dzīvei jēga? Maniem paziņām šis jautājums atvēra acis, ka pēdējos desmit gadus viņi tiešām dzīvojuši saspringtu bezprieka dzīvi – nebija ne kopīgu ģimenes pasākumu, ne katram savu vaļasprieku. Šai gadījumā pusaudža kritiskā acs vecākiem palīdzēja novērtēt savu dzīvi no malas un viņi paši nobrīnījās – tiešām, kāda gan tādai dzīvei jēga?
Jāpatur prātā, ka jēga ir viens no atslēgvārdiem pusaudžu pasaules uztverē. Tas palīdz viņiem saprast, ko viņi grib un ko negrib šai dzīvē – kādus mērķus izvirzīt, kādā virzienā doties. Taču mani paziņas, protams, tai brīdī varēja būt arī noguruši, vīlušies, sliktā garastāvoklī un dēlu nolikt pie vietas, kā mēs katrs diemžēl savā reizē esam darījuši. Sak, atradies kritiķis! Ej labāk pildi mājas darbus! Taču šādi mēs savam pusaudzim iemācām tikai savu neprasmi ieklausīties otrā, argumentēti diskutēt vai tikt galā ar savu slikto garastāvokli. Jā, mēs nevaram ik brīdi būt līdzsvaroti, viedi vai asprātīgi. Taču attiecībās ar pusaudzi vislabākā stratēģija ir – ja neesi gatavs dialogam, nesāc to vispār! Var gluži vienkārši atzīt – šobrīd nespēju diskutēt, esmu noguris/-usi. Atpūtīšos un tad parunāsimies. Un noteikti nolikt arī laiku, kad saruna notiks, jo pusaudzis šo solījumu neaizmirsīs.
Ja nu tomēr esam zaudējuši savaldību un ielaidušies ķīviņā ar savu pusaudzi, der atcerēties, ka viņš cīnās ar visiem līdzekļiem un šķietami vēlas uzvarēt. Taču pusaudzis tikai ārēji izskatās pēc pieaugušā, tāpēc, ja izdodas uzvarēt vecākus, mazais bērns viņā raud asiņainas asaras, kā poētiski un precīzi bija aprakstīts kādā grāmatā. Patiesībā pusaudzis grib pretrunīgas lietas – izrauties no vecāku aizsardzības apļa un tomēr just arī vecāku noliktās robežas, kas dod drošību. Sajust, ka vecāki ir gana stipri, lai izturētu un pieņemtu viņu, lai cik neciešamā veidā viņš arī censtos tos pārbaudīt. Ja vecāki šo pārbaudījumu iztur, pusaudzis saņem vairākus pozitīvus apliecinājumus – pasaule joprojām ir savā vietā un man ar savām dusmām nav izdevies to sagraut; ja mani vecāki ir tik stipri un gudri, arī es tāds varu kļūt, jo esmu viņu bērns, un, pats galvenais – mani mīl, lai cik nejauki es arī uzvestos.
1) Pasaule kā droša vieta, 2) pārliecība par vecāku un savu spēku, 3) sajūta, ka esmu mīlēts – atcerieties, cik daudz pusaudzis var iegūt no jūsu sadursmēm, kad nākamreiz viņš mēģinās jūs izaicināt. Ja jūs visu uzskaitīto nespējat viņam dot un regulāri iekrītat uz pusaudža provokācijām, varat meklēt palīdzību pie psihoterapeita vai psihologa, taču vispirms dziļi ievelciet elpu un pamēģiniet! Varbūt jūs gluži labi spējat atrast kopīgu valodu, ja patiešām gribat ieklausīties un palīdzēt personībai, kas attīstās jums blakus.
