Psihoterapeites BLOGS: Kā izvēlamies apģērba un citas krāsas 0
Iepriekšējā blogā rakstīju par pavasari, kas zināmai daļai cilvēku ir visgrūtāk panesamais gadalaiks. Šoreiz ne tik nopietnas pārdomas par pavasari, kas vienus iepriecina, citiem ir mokošs, taču visiem liek domāt par krāsām, kādās tērpties. Līdz ar silto laiku daudzi no mums ir līksmi un enerģijas pilni, citi – neapmierināti, ka jāmaina sava garderobe un līdz ar to arī apģērba krāsas.
Vismaz šķietami jāmaina, jo ir jau cilvēki, kuru krāsas vai krāsu izvēle ir viena un tā pati visu gadu.
Laikam gan vispopulārākās šai ziņā ir melnā un pelēkā krāsa. Melnā izsenis tiek uzskatīta par radošu cilvēku krāsu, taču man nācies dzirdēt arī, ka cilvēki, tērpušies šai krāsā, jūtas paslēpušies no apkārtējo acīm un tādējādi drošībā. Bet pazīstu pāris cilvēku, kas jūtas paslēpušies sarkanā krāsā! Taču pārējiem, vērotājiem no malas, komplektā ar izsmalcinātu eleganci, melnā vai sarkanā ģērbušies cilvēki šķiet sevišķi uzkrītoši, toties pelēkā – eleganti, bet bieži nemanāmi. Tādēļ, ja garastāvoklis nav īpaši mundrs un nav vēlmes intensīvi komunicēt, būtu jāpadomā, vai sava apģērba dēļ esam gatavi izturēt daudzus skatienus, pat ja ne mēģinājumus uzsākt sarunu. Svarīgi tomēr ņemt vērā, ka cilvēkiem viņu dzīves pieredzes dēļ krāsu nozīme ir individuāla.
Psiholoģijā melnās un sarkanās krāsas nozīme, īpaši krāsu testos, bieži tiek skaidrota kā agresivitāte, taču melna reizēm var būt arī zeme – pamatīguma simbols, arī protests pret tradīcijām, un sarkanas ir asinis – dzīvības, ne tikai dusmu vai agresijas zīme.
Savukārt pelēkā krāsa, kas ir starpposms starp melno un balto krāsu, saistās vairāk ar fonu citām krāsām, tomēr dienā, kad laiks apmācies, pelēkais kļūst par aktīvu „spēlētāju” – pelēks ir debesjums, peļķes, jūra, kūstošs sniegs. Arī krēslas stunda, kas vieniem saistās ar pārdomām un ieklausīšanos savās izjūtās, citiem – ar bērnības bailēm strauji satumstošā istabā.
Ilze Akmene, psihoterapeite, pirmā izglītība – psiholoģija. Strādā ar visu veidu psiholoģiskajām problēmām, kam bieži ir arī fiziskas izpausmes, palīdz cilvēkiem personīgajā izaugsmē, mērķu izvirzīšanā un īstenošanā. Dzīves moto: “Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem!”
|
Tādēļ man gribas aicināt nevērtēt citu cilvēku ietērpa krāsas tikai pēc savas izpratnes un pieredzes vai dažādām krāsu teorijām. Ikvienai teorijai ir trūkums – tā sastingst brīdī, kad tiek pabeigta un aiziet ļaudīs, taču cilvēki ir mainīgi. Mēs varam dot teorijām jaunu dzīvību un izpratni, bet ne otrādi.
Kad manā ģimenē bija sēras, man radās spontāna vēlme nokrāsot dzīvojamās istabas sienas koši dzeltenā krāsā. Pārdevēja veikalā centās mani atrunāt, sakot, ka šī krāsa viņai šķiet agresīvi nomācoša, pat pētot tikai mazo paraudziņu.
Mani un manu ģimeni šīs spilgti dzeltenās istabas sienas ne tikai nenomāca, bet stiprināja vairākas ziemas un rudeņus, un radīja vēlmi košo krāsu atjaunot, nokrāsot tādas pašas sienas arī lauku mājā. Krāsu teorijas vēsta, ka dzeltenā stimulē radošu aktivitāti, palīdz koncentrēt enerģiju un norāda gatavību doties uz priekšu. Man pašai dzeltenais tobrīd saistījās tikai ar siltumu, sauli un gaišu pretstatu nebūtībai.
Šai pašā dzīves periodā es pirmo reizi mūžā gribēju valkāt dažādu toņu rozā drēbes, ko nebiju vēlējusies ne bērnībā, ne agrā jaunībā. Vēlāk apjautu, ka rozā man saistās ar dzīvību neuzbāzīgā veidā un vēlāk vienā no krāsu teorijām atradu skaidrojumu, ka rozā ir dzīvi mīloša un apliecinoša krāsa, kas veicina ticību saviem spēkiem. Taču tolaik, mīļu cilvēku zaudējusi, es nereti izpelnījos nosodošus komentārus vai vismaz skatienus – nu, kāds rozā, tev taču bēdas… Tomēr, ja es nolaistu rokas, iegrimtu sērās un valkātu tikai melnu vai pelēku, šie paši cilvēki droši vien sacītu, lai taču izraujos no bēdām un padomāju par gaišākām krāsām.
Kritiku sakarā ar sava apģērba krāsām droši vien izbaudījis katrs no mums – vai nu krāsas kādam nav šķitušas piemērotas dzimumam (nu jau krietni retāk nekā pirms, teiksim, desmit gadiem), vecumam, situācijai, gadalaikam, auguma formām utt. Uzskaitījumu var tupināt bezgalīgi, taču ir tikai viens gadījums, kad varētu domāt, kā lai taktiski palīdz cilvēkam – ja izvēlētā krāsa „apēd” viņa sejas toni.
Pazinu sievieti, kas bija izteikts vēso, spilgto toņu tips, taču nemitīgi izvēlējās gaiši un tumši brūnu, bēšu vai zeltainbrūnu nokrāsu. Reiz, nejauši par to uzsākusi sarunu, sieviete sacīja, ka agrā jaunībā valkājusi gaiši zilu, sarkanu, jūraszaļu, dzeltenu krāsu, taču viņas mamma pateikusi, ka tādās krāsās ģērbjas tikai vieglas uzvedības sievietes. Lieki teikt, ka šie vārdi iedarbojās postoši – jaunā meitene vairs neuzdrošinājās valkāt to, kas viņai patika un piestāvēja.
Krāsu teorijas brūnos toņus uzskata par stabilitātes, savaldības, „pareizuma” simbolu, taču mana paziņa teica, ka esot vienkārši vēlējusies būt nemanāma, iegrimt zemē, lai tikai nebūtu sliktā meitene. Un viņa patiesi „iegrima zemē”, neapzināti izvēlēdamās zemes krāsu, un tiešām izskatījās teju vai neredzama. Tāda viņa nodzīvoja gandrīz divdesmit gadus, līdz kāds fotogrāfs viņai pateica, ka viņa pazūd šai brūnajā krāsā un sieviete beidzot uzdrīkstējās atgriezties pie mīļās krāsu paletes.
Balsis, kurās ieklausāmies… Vecāku, skolotāju, citu autoritāšu balsis, bieži no laikiem, kad esam veidojušies kā personības – ar šīm balsīm nereti ir sīvi jācīnās arī, lai izkarotu sev tuvās krāsas. Taču nereti notiek paradoksālais – cilvēks grib paslēpties, bet padara sevi visai pamanāmu. Kāda mana kliente, kas bija kautrīga un nedroša sieviete, lielākoties valkāja sarkanas drēbes, kas pēc krāsu teorijas liecina gan par līdera spējām, gan ambīcijām un kareivīgumu, tomēr tā arī uzmundrina nedrošos vai sapurina rutīnā iegrimušos. Kad mana kliente, terapijā apzinājusies dažādas situācijas, kad pret viņu bija izturējušies netaisni un viņa bija klusējusi, beidzot sāka dusmoties, viņai nopietni paaugstinājās asinsspiediens un viņa neapzināti no sarkanās krāsas atteicās, nomainot to pret zilu. Vēlāk viņai pastāstīju, ka krāsu teorijā sarkanu patiesi neiesaka dusmīgiem, sasprindzinātiem, nervu sistēmas pārslodzes nomocītiem cilvēkiem, savukārt zilā tiek uzskatīta par nomierinošu.
Ūdenszilu krāsu, kas radīja izteiktu vēsumu sajūtu, savai istabai neapzināti bija izvēlējies zēns, kuram bija problēmas savaldīt dusmas un agresiju. Viņš bieži vien bija uzbudināts un pārlieku enerģisks. Drīz vien viņš gribēja arī valkāt zilas drēbes.
Mamma stāstīja, ka zēns, ieejot savā zilajā istabā, gluži neticami nomierinās un aizrautīgi spēlējas viens pats. Zilā krāsa simbolizē ne tikai mieru, bet arī iedziļināšanos sevī un māku sevi strukturēt, kas zēnam sāka izdoties arvien labāk. Protams, grūti jau nomērīt, cik liels nopelns tur krāsai, cik audzināšanai, attīstības īpatnībām un citiem faktoriem.
Vislielāko pārsteigumu man sagādāja zaļā krāsa. Vienmēr biju domājusi, ka tā nu gan ir dzīvesprieka, harmonijas, saprašanās, atjaunotnes krāsa. Zaļš taču ir gandrīz viss, kas aug dabā – vismaz lapas vai stumbrs, arī zāle. Taču mana paziņa, kas ilgus gadus valkāja, kā visiem šķita, priecīgi zaļas drēbes, vēlāk pārgāja uz citām krāsām. Viņa man stāstīja, ka „zaļajā periodā” esot jutusies vientuļa un vīlusies, jo izjukušas attiecības un viņa to centusies no visiem slēpt; jutusi greizsirdību, skaudību un pat naidu pret visiem, kam, pēc viņas domām, dzīvē veicies labāk. Toreiz meklēju krāsu nozīmju skaidrojumus un tieši to arī atradu – ka zaļās krāsas negatīvā nozīme ir gandrīz visa iepriekš uzskaitītā. Laikam jau mūsu intuīcija un dažādie krāsu nozīmju skaidrojumi nemaz nav tik tālu viens no otra – galu galā teorijas jau arī rada cilvēki.
Nobeigumā gribu lūgt lasītājus: ja jums ir kāds zīmīgs piemērs no savas vai pašu dzīves, ar ko gribat padalīties, lūdzu, rakstiet komentāros.
Un, protams, izbaudiet pavasara krāsas – ne tikai savā garderobē, bet arī dabā!
