Psihoterapeites BLOGS: Agresija. Vai tikai bērna problēma? 0
Ar interesi izlasīju dziednieces Silvijas Zobenas blogu par agresīviem bērniem un arī komentārus. Mana darba prakse un arī personiskā pieredze rāda, ka jānošķir divi gadījumi. Pirmkārt, bērni, kuru agresīvajai uzvedībai ir somatiski jeb fiziski cēloņi – traumas, slimības, sarežģījumi dzemdībās. Šajos gadījumos nepieciešama mediķu iejaukšanās un bieži arī regulārs kontakts ar ārstu.
Tikai tad pie darba var ķerties citi speciālisti – psihologi, psihoterapeiti, arī dziednieki, un viens no darba aspektiem ir palīdzēt ģimenei pieņemt bērna veselības problēmas un to sekas, jo kaunēšanās par jebko, kas atšķiras no t. s. „normas”, mūsu sabiedrībā vēl arvien ir visai izteikta.
Ilze Akmene, psihoterapeite, pirmā izglītība – psiholoģija. Strādā ar visu veidu psiholoģiskajām problēmām, kam bieži ir arī fiziskas izpausmes, palīdz cilvēkiem personīgajā izaugsmē, mērķu izvirzīšanā un īstenošanā. Dzīves moto: “Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem!”
|
Un, otrkārt, ir pietiekami daudz bērnu ar agresīvu uzvedību, kuriem nav bijis traumu un kurus arī psihiatrs atzinis par veseliem – tātad mediķu uzraudzība nav nepieciešama.
Šķietami var priecāties, taču jautājums – kādēļ bērns uzvedas agresīvi, ja ir vesels? – kļūst vēl jo aktuālāks. Šis ir grūts brīdis vecākiem un visai ģimenei vai pat dzimtai kopumā, jo katram nākas jautāt pašam sev: vai es (māte, tēvs, vecvecāki) neesmu tas, no kura bērns agresīvo uzvedību ir iemācījies?
Nereti psihoterapeiti sastopas ar vecāku pieprasījumu – izdariet kaut ko ar manu bērnu, lai viņš uzvestos/mācītos labi! Būtībā tas ir pasūtījums “salabot” bērnu tā, lai vecākiem pašiem nebūtu jāiegulda gandrīz nekādas pūles. Bet šai gadījumā precīzs ir sakāmvārds – ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja fiziski vesels bērns uzvedas agresīvi, vispiemērotākā ir visas ģimenes terapija, uz kuru būtu vēlams ierasties arī vecvecākiem. Un, sanākot visiem kopā, drīz vien var ievērot, kurš ģimenē visu risina ar kliegšanu, draudēšanu un diemžēl arī roku palaišanu. Reiz kāds tēvs man izsūdzēja savu bēdu par to, ka viņa pirmklasniece meita zogot un visvairāk sašutis bija par to, ka viņa pat nejūt ne mazāko kaunu par savu rīcību! Kad pats tēvs reiz neieradās uz norunāto sesiju un man par to nedeva nekādu ziņu, arī viņš pēc tam nejutās ne nokaunējies, nedz arī redzēja savu atbildību… Bērni ir nežēlīgi patiess spogulis mūsu pašu uzvedībai, varbūt tāpēc bieži vairāmies šai spogulī skatīties – ieraugot tajā sevi, mums nāksies saprast, ka vispirms jāmainās pašiem un tikai tad mainīsies arī bērns, jo mūsu uzvedība tiek kopēta un nereti tieši tā nevēlamākā.
Taču kā risināt problēmu, ka bērns skolā dara pāri klases biedriem un traucē stundas? Pazīstu tēvu, kas pameta labi apmaksātu darbu un strādāja brīvā režīmā, lai varētu veltīt pēc iespējas vairāk uzmanības savam galvas traumu pārcietušajam dēlam, kurš bija sācis agresīvi uzvesties. Viņi mācījās, strādāja un rotaļājās kopā, un puisis ir izaudzis par pilnvērtīgu un, gribas sacīt, vērtīgu sabiedrības locekli, kurš tagad savukārt velta daudz uzmanības saviem bērniem, kam ar veselību, par laimi, viss ir kārtībā. Gribas jautāt – vai tiešām mēs saviem bērniem spējam veltīt nedalītu uzmanību vien tad, kad viņi nav veseli un to ir apstiprinājis ārsts? Vai arī veseli, enerģiski bērni, kas vienkārši atdarina mūsu uzvedību, nav pelnījuši, lai mēs papildus nodarbotos ar viņiem un arī paši ar sevi, tādējādi ieguldot ne tikai bērna, bet arī savā nākotnē?
Žēl, ja atbildi sākam meklēt tikai tad, kad sabiedrība mūs piespiež, skaidri pasakot – bērni ar agresīvu uzvedību tiks izolēti. Nevaru piekrist dziednieces viedoklim, ka tā radām jaunu atstumto grupu. Nē, šī grupa, vai saucam to par atstumtajiem vai bērniem ar agresīvu uzvedību (iebilstu pret apzīmējumu „agresīvi bērni”, jo tā ir birkas piekarināšana, turklāt agresīva ir uzvedība, nevis bērns), tātad – šī grupa jau ir izveidojusies un pastāv, neatkarīgi no tā, vai sabiedrība to redz vai izliekas nemanām.
Un sabiedrības pienākums tomēr ir vispirms rūpēties par potenciālajiem upuriem, kas ir ne tik spēcīgi klases biedri vai skolotāji, kuriem jau tā mācāmi pārāk daudzi skolēni.
Bērna uzvedības problēmas jārisina galvenokārt ģimenē un sabiedrība iespēju robežās var palīdzēt to darīt, piesaistot speciālistu palīdzību, taču noteikti ne uz varbūtējo upuru rēķina.
Lasi arī citus psihoterapeites Ilzes Akmenes blogus:
Nocirst un aizmest. Vēlreiz par veģetatīvo distoniju
