Psihoterapeites BLOGS: 21. decembrim tuvojoties 0
Tikai dažas dienas vairs atlikušas līdz pareģotajam pasaules galam 21. decembrī un mēs katrs tiekam ar to galā savādāk. Sākot no skeptiķiem, kas pasmīn un mierīgi dzīvo tālāk, līdz baiļu un panikas pārņemtiem cilvēkiem, kas vai katram sastaptajam paziņam jautā – vai tu tam tici? Vai tiešām visam beigas?
Arī man savā praksē nākas sastapties ar šādiem jautājumiem, taču pat tad, ja tie netiek uzdoti tieši, daudziem cilvēkiem kļuvis trauslāks miegs, grūtāk aizmigt un sapņos moka dažādi murgi.
Doma, ka ierastajai pasaules kārtībai varētu pienākt gals, kaut kādā veidā tomēr iespaido katru no mums, vai nu to atzīstam, vai nē – kaut vai ar zemapziņas starpniecību sapņos.
Laikam vissvarīgāk šai situācijā ir apzināties, ka globālus procesus mēs nekādi nevaram ietekmēt. Apjaušot šo domu dziļākā līmenī, iestājas miers. Bet vai ir kas tāds, ko varam darīt? Visai daudz! Padalīšos ar dažām idejām, ko cilvēki man spontāni sacījuši, vaicāti, kā vislabāk pavadīt dienas, ja īsti nav zināms, vai tās ir skaitītas, vai nē. Cilvēkam, kuru neesi uzdrošinājies uzrunāt, pateikt, cik ļoti viņš tev patīk; piezvanīt un satikt tos, kurus gribas redzēt vai dzirdēt, bet arvien pietrūkst laika (bieži tie diemžēl ir vecāki vai vecvecāki, kas ļoti priecātos par zvanu vai apciemojumu); vienā elpas vilcienā izlasīt grāmatu, kura šķiet ļoti svarīga, bet kurai arī nav pieticis laika; aiziet uz teātri, koncertu, filmu, ko vienkārši gribas redzēt.
| Ilze Akmene, psihoterapeite, pirmā izglītība – psiholoģija. Strādā ar visu veidu psiholoģiskajām problēmām, kam bieži ir arī fiziskas izpausmes, palīdz cilvēkiem personīgajā izaugsmē, mērķu izvirzīšanā un īstenošanā. Dzīves moto: “Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem!” |
Arī es pati uz 21. decembri it kā nejauši nopirku ģimenei biļetes uz koncertu. Vēlāk, ievērojot datumu, pasmaidīju. Zemapziņa bija izspēlējusi ar mani joku, it kā sakot – ja jau visam jābeidzas, tad ar mūziku! Taču visjaukākais man šķita kāda ļoti aizņemta uzņēmēja lēmums šajās dienās atļauties to, ko viņš nav varējis gadiem ilgi – kārtīgi izgulēties un atpūsties.
Šķiet svarīgi arī padomāt, ko tad īsti baidāmies zaudēt? Atbilde būs katram sava, taču tā liek aizdomāties par dzīves jēgu, kas bieži noslīkst ikdienas skriešanās, pļāpās, internetā, televīzijas seriālos un šovos. Brīžiem šķiet, ka šo pasaules galu kāds izdomājis, lai mūs visus sapurinātu un liktu izvērtēt, kas tad ir patiešām vērtīgs un bez kā mierīgi varam iztikt. Varbūt šis gads ir domāts tam, lai drudžainas iepirkšanās vietā patiesi silti un mierīgi nosvinētu Ziemassvētkus ar tiem cilvēkiem, ar kuriem patiešām gribas būt kopā. Dāvanas līdz ar košajiem iesaiņojuma papīriem un maisiņiem nereti aizmirstas ātri vien, bet saņemšanās piezvanīt kādam, piemēram, salīgt mieru un uzaicināt ciemos prasa mazāk skriešanas, toties vairāk apņēmības, un dod arī daudz vairāk gandarījuma. Tukšs maks un pēcsvētku sagurums iepretim sarunai tuvu cilvēku lokā par patiesi svarīgo – dīvains šķiet pat jautājums, ko izvēlēties. Un tomēr bieži izvēlamies ierasto, arī labi zinādami, ka pēc svētkiem tas radīs vilšanos un tukšuma izjūtu. Pieradums? Bailes vai apņēmības trūkums kaut ko mainīt? Varbūt pienācis īstais laiks pamēģināt. Galu galā īstie Saulgrieži, kad Saule atkal sāk iet uz vasaras pusi, ir tieši 21. decembrī!
Nobeigumā gribu pieminēt kādu patiesi svarīgu lietu – garīgās veselības speciālisti visā pasaulē ir noraizējušies par jauniešiem, kuri ir viegli ietekmējami un pasaules gala gaidās var nolemt atņemt sev dzīvību. Tāpēc lūgums visiem, kas saskaras ar bērniem, pusaudžiem, jauniešiem – esiet vērīgi un ieklausieties, par ko viņi runā!
Īpaši ar noslēgtiem vai visai emocionāliem jauniešiem vajadzētu aprunāties un uzzināt, kas patlaban nodarbina viņu prātus. Viens no pašiem labākajiem darbiem, ko šais dienās varam izdarīt, ir atturēt nepieredzējušus cilvēkus no neatgriezeniskas rīcības.
