Lai panāktu ilgstošu un noturīgu terapeitisko efektu, jālieto antidepresanti. Diemžēl Latvijā valda aizspriedums pret psihotropiem medikamentiem. Atbildīgam ārstam, ja viņš uzskata, ka šādi preparāti noderēs, vajadzētu censties pārliecināt pacientu tos lietot. Turklāt pie noteiktām diagnozēm tie iekļauti valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. 5
Varbūt ne pēc vienas, bet pēc piecām, dažkārt septiņām sarunām tas parasti izdodas. Diemžēl valsts aprūpes sistēmā vienai ārsta sarunai ar pacientu atvēlētas vien nieka 10 – 15 minūtes. Labi saprotu kolēģus, kuri lasīs šo interviju un smiesies – to, ko man dažkārt izdodas panākt labi ja septiņās stundās, viņiem prasa izdarīt 15 minūtēs. Tā ir privātprakses priekšrocība – iespēja kārtīgi izrunāties.
– Starp citu, Amerikā dzīvojošais baletdejotājs Mihails Barišņikovs uz žurnāla “Rīgas Laiks” jautājumu “Vai jūs apmeklējat psihoanalītiķi?” (kā zināms, ASV cilvēki ir ļoti iecienījuši apmeklēt psihoterapeitus) atbildēja: “Es vienmēr esmu domājis, ka tāpēc ir draugi.”
– Slavenības varbūt dažkārt var atļauties tādu greznību. Bet patiesībā šī ir ļoti narcistiska atbilde, tā ir izmantošana – uzkraut savas rūpes un smagumus citiem. Ja mēs katrs regulāri un atkārtoti dalītos ar draugiem savos pārdzīvojumos, rūpēs, problēmās un garīgās pilnības meklējumos, viņi sabruktu, tikai retais to spētu izturēt.
Reiz kopā ar vīru bijām uzaicināti uz jaukām vakariņām. Burvīgs, silts Latvijas vasaras vakars, piektdiena – nu kas var būt vēl jaukāks. Pēc maltītes devāmies garākā pastaigā gar jūras krastu. Kā jau parasti, vīrieši gāja pa priekšu, bērni dauzījās savā nodabā, bet es iesaistījos sarunā ar namamāti, kura pusotru stundu lasīja monologu par savām intīmām ģimenes dzīves problēmām. Klausījos un domāju – tā taču ir psihoterapija, es jūtos kā savā kabinetā! Tomēr neiedrošinājos sievieti pārtraukt – ja tas vajadzīgs, lai jau runā.
Šis atgadījums būtu ātri aizmirsies, ja vien pēc atgriešanās mājās viņa nepaskatītos uz mani un neteiktu: “Nu paldies par seansu, labi, ka man vismaz nebija jāmaksā!” Nepietika ar to, ka biju ļoti nomocījusies, jutos arī izmantota…
– Daudziem sarunu ar psihoterapeitu aizstāj nemitīga atrašanās sociālajos tīklos, it īpaši jauniešiem. Lasīju internetā kādas Anglijas palīdzības tālruņu līnijas darbinieka stāstu, ka pusaudžu vēlme līdzināties slavenībām, neatpalikt no draugiem rada milzīgu psiholoģisku spiedienu. Kāda 13 gadus veca meitene teikusi: “Kad skatos uz citām meitenēm, kas internetā liek bildes, jūtos nevērtīga un neglīta.”
– Internetā bērni bieži tiek konfrontēti ar nesasniedzamiem karjeras, bagātības un skaistuma standartiem. Ne jau katra meitene var uzvarēt pasaules skaistuma konkursā, ne katrs puika izaugs par Porziņģi un pelnīs miljonus. Vecāku pienākums ir pasargāt bērnus no nevajadzīgas informācijas, izskaidrot dzīves pamatvērtības, ieaudzināt pašapziņu.
Tas nav vienkārši, jo, salīdzinot ar padomju laikiem, dzīve kļuvusi ne vien brīvāka, bet arī sarežģītāka. Dažkārt vienā klasē mācās bērni ar ļoti atšķirīgu mantisko stāvokli, kas var radīt problēmas. Patēriņa sabiedrība piedāvā daudzus kārdinājumus un izvēles iespējas, kam bērns vēl nav gatavs. Lielveikalā trīsgadīgam bērnam liek izvēlēties – nu kuras kurpītes, kuru rotaļlietu tu gribi? Līdz noteiktam vecumam izvēle jāatstāj vecāku ziņā! Vēl trakāk: “Ko šodien gribi ēst pusdienās? Ak, mans bērns neko neēd!” Bet arī tā ir vecāku loma – iemācīt bērnam ēst veselīgi, saprast ēdienu, mācēt to izbaudīt, prast ieklausīties organismā, izjust tā vajadzības.
