Psihoterapeite: Kā atšķirt vienatni no vientulības 3
Vientulība ir visur, tā mājo ikkatrā no mums. Tā atspoguļojas mūzikā, māksla un literatūrā. Izjust vientulību nozīmē apzināties patiesību, ka mēs pašos pamatos esam šķirti no citiem cilvēkiem, mēs esam ierobežoti tajā, kā spējam atklāt sevi otram un nekad netiekam saprasti pilnībā. Mēs esam vientuļi divos nozīmīgākajos dzīves brīžos – piedzimstot un izdziestot, un kā cilvēciskas būtnes spējam to apzināties. Par vientulības daudzajām sejām un kā to atšķirt no vienatnes, stāsta psiholoģe un psihoterapeite Inga Lubāne.
Vientulība katru no mums piemeklē atšķirīgi. Dažus vientulības sajūta pārņem tumšos ziemas vakaros, citiem vientulība seko kā ēna it visā, ko cilvēks dara, viņa domās un sapņos. Vientulība katram no mums nozīmē ko citu. Kādam pietrūkst draugu, cits ir izšķīries no mīļotā, kādam vientulība ir tukšums, dusmas, nomāktība, citam kautrība un nedrošība neļauj uzsākt sarunu, vēl kādam tas nozīmē justies kā svešiniekam starp cilvēkiem. Ir grūti justies vientuļam ilgu laiku. Cilvēks ilgojas būt kopā ar citiem, vēlas justies mīlēts, piederīgs.
Vientulība atšķiras no vienatnes. Būt vienatnē nozīmē būt vienam ar sevi. Esot vienatnē, var just un var arī nejust vientulību. Vienatnē ir iespēja pārdomāt dzīvi, tikai vienatnē ir iespējams meditēt. Būt vientuļam – tas nozīmē piedzīvot vientulības sajūtu, tiekties pēc tuvības ar cilvēkiem, bet nespēt to piepildīt. Vientulība ir iespējama gan vienatnē, gan esot starp cilvēkiem. Daudzi cilvēki jūtas vientuļi, dzīvojot ģimenē, svinot kopīgus svētkus, apmeklējot pasākumos.
Vientulība var būt kā mirklis. Visdrīzāk, to ietekmē apkārtējie apstākļi – nomākusies diena, kad nav ko darīt, vakars ceļojumā, kad pārņem ilgas pēc mājām, ģimenes un draugiem. Parasti, tas neturpinās ilgi.
Vientulība var būt kā mūžība. Tā ir pastāvīga izjūta, kas seko vienmēr. Vientulība izaug no paša cilvēka, ārējie apstākļi šo sajūtu var tikai padarīt spilgtāku vai blāvāku. Veidojot attiecības, cilvēks izjūt bažas, ka tiks atraidīts. Ir grūti kontaktēties, uzākt sarunu, atrast savu vietu, esot ar citiem. Pētījumi rāda, ka cilvēkiem ir tendence atraidīt vientuļus cilvēkus, jo viņi izturas vientuļi, un tas tikai pastiprina vientuļnieka bažas uzsākot attiecības.
Vientulība kā pastāvīga pavadone nes līdzi nomāktību, bailes, dusmas, bezspēcības izjūtu, izmisumu, tukšumu. Visdrīzāk cilvēks ir nogājis garu ceļu līdz šim brīdim. Ja esot bērnam, ir pietrūcis mīlestības, gādīgas uzmanības, ja bērns ticis sāpināts, cietis no vardarbības, ja vecāki par viņu nav rūpējušies un pametuši novārtā, bērnam veidojas sajūta, ka pasaule nav droša, tai nevar uzticēties, viņš nav tā vērts, ka viņu kāds mīlēs, ka viņš būs kādam nozīmīgs.
Ar laiku pieredze, ko bērns saņem attiecībās ar vecākiem, kļūst par iekšēju pārliecību un nosaka veidu, ka cilvēks veido attiecības ar sevi un apkārtējo pasauli. Vientulības sajūta izpauž dziļu iekšēju diskomfortu, ko nepieciešams atrisināt. Cilvēkam ir jāiemācās no jauna uzticēties, mīlēt, pieņemt mīlestību, paļauties.
Vientulība atnāk, kad zaudētas nozīmīgas attiecības. Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, kuram pieķerties, tas dod paļāvību, drošības izjūtu. Bērnībā tā ir māte, kura aprūpē bērnu. Kad māte aiziet, bērns raud, dusmojas, skumst. Pieaugušā dzīvē cilvēks jūtas līdzīgi, zaudējot dzīvesbiedru vai ilgojoties pēc dzīvesbiedra, kura nav.
Vientulību palīdz kliedēt saturs, ar kuru piepildīta dzīve. Lasīšana, sportiskas nodarbības, radoša darbība, darbs, koncerti, rokdarbi, ceļojumi utt. Jebkas, kas sniedz gandarījumu, kas ļauj iesaistīties aktīvi. Vientulību ārstē attiecības. Mēģiniet runāt ar kādu par savu vientulību. Kopīga darbošanās palīdz satuvināties ar cilvēkiem – kopīgs darbs, aizraušanās, intereses, pasākumi. Kontaktēšanās spējas var attīstīt pateicoties pieredzei. Mēģiniet veidot tuvākas attiecības ar kādu, mācīties uzticēties. Ja nekas no tā nestrādā – pamēģiniet psihoterapiju, kas arī ir attiecības ar mērķi dziedināt. Vientulības sajūtu nemazinās pasivitāte un skumšana vienatnē – TV, gulēšana, pārēšanās, alkohols, zāles.
