Psihoterapeite Inese Putniece: Tēvam veidot attiecības ar dēlu ir pat sarežģītāk 0
Lai vīrietis kļūtu par atbildīgu un foršu tēti, kas ir piemērs saviem bērniem un cilvēks, kurš palīdzēs celt un stiprināt viņu pašapziņu, ir jāmācās, izprotot tēva atbildību un nozīmi savu attiecību ar bērniem veidošanā.
Ir viedoklis, ka vīrietim vieglāk ir audzināt dēlu nekā meitu, lai gan izrādās, ka tas ir aplams stereotips. Veidot veselīgas attiecības ar dēlu, iespējams, ir pat sarežģītāk, jo starp vīriešiem valda zināma konkurence, kaut neapzināta. Par tēva un dēla attiecību veidošanu ģimenes portālam “Mammamuntetiem.lv” stāsta psihoterapeite Inese Putniece.
Pilnvērtīgai cilvēka personības attīstībai nepieciešami abi vecāki – gan māte, gan tēvs. Sieviete nevar izpildīt vīrieša lomu tādā izpratnē, ka dēlam, lai izaugtu par vīrieti, ir jāidentificējas ar savu dzimumu.
Tēvs ir paraugs dēlam
Tēvs ir pirmais, kurš rāda zēnam piemēru, kā kļūt par vīrieti un kādam viņam būtu jābūt. Mazais puika redz, kādas ir viņa vecāku attiecības, kā tēvs izturas pret māti, iemācoties respektēt un cienīt sievietes, un kā risināt konfliktus. Tāpēc tēvam, domājot par dēla audzināšanu, primāri jādomā arī par savām attiecībām ar bērna māti, protams, tāpat rūpīgi jāseko savai rīcībai arī attiecībās ar citiem cilvēkiem, jo tēvs ir paraugs savam dēlam.
Izaudzināt dēlu nav vieglāk nekā meitu!
Vīrietim dabiskāka un pašsaprotamāka var šķist dēla audzināšana tāpēc, ka abi ir viena dzimuma pārstāvji un nekādas grūtības nesagādās iemācīt zēnam elementāras higiēnas lietas, kaut vai – kā nokārtoties uz lielā tualetes poda, un runāt par citām veču lietām. Tomēr emocionāli dēla audzināšana nebūt nav vieglāka. Jebkurā gadījumā – vīrietim, kurš kļuvis par tēvu, pretī stāv ne jau vienkārši zēns, bet gan personība ar savu raksturu, interesēm un sapņiem, kas ne vienmēr var sakrist ar tēva pieņēmumiem, uzvedības un audzināšanas principiem.
Psihoterapeite Inese Putniece norāda, ka, ņemot vērā personības attīstības procesu, tēvam veidot attiecības ar dēlu ir pat sarežģītāk. Tas tāpēc, ka abi ir viena dzimuma, līdz ar to pastāv tāda kā konkurence, kāda mēdz būt starp vīriešiem: katrs instinktīvi vēlas būt barvedis – labākais, gudrākais un galvenais. Tas gan nenozīmē, ka sāncensība starp dēlu un tēvu izpaužas agresīvi, kā tas vērojams dzīvnieku pasaulē, kur zvēri cits citam brutāli uzbrūk. Būdams gana izglītots un mūsdienās saņemdams tik daudz informācijas, kā būt labam vecākam saviem bērniem, normāls tētis domās, kā šo konkurenci ignorēt. Tomēr tik un tā nevainīgā formā tā var parādīties. Piemēram, tēvs saka dēlam skolniekam: „Kāpēc tev matemātikā divnieks? Tā tu savā dzīvē neko nesasniegsi, būsi sētnieks!” Ar šo pārmetumu bērnam nekas labs netiek pateikts un netiek arī dots padoms. Gluži otrādi – nostājoties šādā iznīcinošā pozā, tēvs, lai varbūt neapzināti, pazemo dēlu, bet sevi ceļ uz augstāka pjedestāla. Tās arī ir sāncensības iezīmes, tikai nepamanāmāk “iesaiņotas”.
Psihoterapeite uzsver: dažkārt tēvs dēlam it kā dod vīrišķīgu padomu, taču salīdzina ar sevi, un sanāk, ka nopeļ savu dēlu, jo saka – redz, ko es esmu sasniedzis, redz, kāds es esmu, bet tu…! Patiesībā šādā veidā tēvs dēlam liek justies kā nullei. Slavinot savu uzvedību, tēvs rada priekšstatu, ka ir ideāls, un, protams, tāds viņš arī būs sava dēla acīs. Taču šajā situācijā diemžēl puika būs sliktās domās pats par sevi, jo viņam šķitīs, ka tādu ideālu jau nav iespējams sasniegt.
Lepojies ar savu dēlu!
Lai nepieļautu, ka tēvs ar savu augstprātību, ko izraisa neapzināta konkurence, iznīdē dēla pašapziņu, tēvam ir jāmācās savaldīt savu ego. Bērns pie katras izdevības ir nevis jānopeļ vai jānoniecina, bet jāslavē. Viņš ilgojas pēc tā, ka tētis leposies ar viņu. Runājot par veselīgām tēva un dēla attiecībām, pieaugušajam vīrietim vajadzētu mest malā savu pašlepnumu un stereotipus par to, ka puikas neraud, ka puikām pašiem ar visu jātiek galā. Laiks pasniegt roku dēlam, kad viņš paklūp, – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja bērns iekūlies kādā ķibelē, viņu nevis nonievāt vai likt pašam tikt galā, bet gan kā tēvam uzklausīt, arī pažēlot un kopīgi izdomāt stratēģijas, kas palīdzētu dēlam no šādām situācijām turpmāk izvairīties. Veselīgas attiecības ir tādas, ja vīrietis kā personība ir tik nobriedis, ka spēj ar savu dēlu sarunāties.
