Psihoterapeite Diāna Zande: Attiecību bagāža nāk līdzi… Kā dzīvot pēc šķiršanās 8
„Viņš mani pameta. Es viņu pametu. Mums nesaskanēja raksturi. Mēs strīdējāmies. Tā viņai vajag! Viņš dzēra. Viņa mani nekad nav mīlējusi. Viņš bija nelietis. Viņa ir padauza…” Kādus tik epitetus šķirtie cilvēki mēdz veltīt viens otram! Vai arī: „Viņš joprojām ir mans draugs!” vai „Viņa ir mana labākā draudzene, mēs joprojām satiekamies un mūsu ģimenes draudzējas.”
Manuprāt, jautājums – vai vajag un kā saglabāt attiecības ar bijušo laulāto skar katru šķirteni, katru viņu bērnu, draugus un pat mājdzīvniekus. Pie kā dzīvos bērni, kā samaksāsim kopīgo kredītu, kuri ir tavi draugi un kuri – manējie… Vismaz kādu laiku pēc šķiršanās notiek fiziska un emocionāla dalīšana, pārdalīšana, pieņemšana. Manuprāt, ir tikai dabiski, ka šķiroties sāp. Vismaz vienam no pāra. Vai visbiežāk – abiem. Lai attiecības pārveidotu jaunā kvalitātē, vajadzīgs laiks un vēlēšanās pieņemt jauno situāciju. Nav taču iespējams izslēgt bijušo kā nebijušu – čik, un cita programma! Čik, un es viņu izsvītroju! Čik, un es viņu pārslēdzu programmā tagad esam draugi! Var izmest fotogrāfijas, mainīt uzvārdu vai dzīvesvietu, var sludināt – starp mums viss ir beidzies, esmu brīvs/ brīva no šīm attiecībām, var pēc mēneša sastapt nākamo īsto, bet jāatzīst, ka iepriekšējo attiecību bagāža nāk līdzi. Pieredze paliek, jo ir atmiņas, kuras saglabā attiecības. Manuprāt, bijušais vīrs, sieva, bijusī draudzene, ar kuru veidota kopdzīve, kaut kādā veidā uz mūžu saglabā savu vietu mūsu dzīvē, tāpat kā pirmie soļi, kā fizikas stundas astotajā klasē, kā pagājušās vasaras jaukākais vakars vai aizstāvēts maģistra darbs. Tas IR BIJIS, un ar
to pateikts visai daudz.
Ko iesākt ar bijušo pieredzi – tas gan ir jautājums, uz kuru pēc iespējas godīgi jāatbild sev pašam. Ko man nozīmē šīs attiecības, kurām es reiz ticēju? Kā es sekmēju to, ka nu esam šķīrušies? Ko man nozīmē atmiņas par šo pieredzi vai atmiņu atvairīšana? Kāpēc man tik svarīgi par katru cenu saglabāt labas attiecības ar šķirto partneri vai tieši otrādi – nomelnot viņu pēc pilnas programmas? Ko es no tā iegūstu? Manuprāt, pirms bijušās attiecības var iegūt jaunu kvalitāti, ir svarīgi saprast atbildes uz daudziem jautājumiem par šīm attiecībām,
nevainojot un nesodot ne sevi, ne otru cilvēku. Vienkārši – pārdomājot pieredzi. Labākajā gadījumā, no tās mācoties. Tomēr daudziem šķirtiem pāriem ir kopīgi bērni, un tie nerodas kāpostos. Tas kļūst pilnīgi skaidrs, tiklīdz saprotam – esam stāvoklī. Esam, nevis esmu, jā, tieši tā! Bērnu rada divi, un divu dzīvē tas bērns paliek arī pēc tam, kad starp viņa radītājiem vairs nav tās kaisles, kuras auglis nu staigā pa pasauli. Ja vecāki šķiras, bērnu nevar nolikt atpakaļ kāpostu vagā vai atdot stārķim – nes viņu prom, es vairs negribu! Bērns ir mums abiem, un tātad mēs esam saistīti. Tas nozīmē, atzīt, ka tas otrs ir bijis un (diemžēl vai par laimi?) būs manā dzīvē kā mūsu bērna tēvs/māte. Un šajā līmenī jau nu būtu jāmācās saprasties. Nevis draudzēties, bet vienoties, sarunāties, būt atbildīgiem par savu veikumu kāpostu laukā. Laikam tas ir vissarežģītākais jautājums – kā to izdarīt. Cik labi būtu, ja izdotos saglabāt cieņas pilnas attiecības starp cilvēkiem, kuri reiz bijuši tuvi. Ar cieņu pret kopā pieredzēto. Sāpīgo. Labo un ikdienišķo. Un tad laikam vairs nav tik svarīgi, vai attiecības
pēc attiecībām ir draudzīgas vai tikai korektas. Varbūt, ka tās ir gluži vienaldzīgas pret otra dzīvi. Bet būtu jauki, ja mēs viens otram
spētu pateikt: „Tu esi bijis svarīgs cilvēks manā dzīvē. Šobrīd mūsu dzīves vairs nerit kopā, bet – mēs kādu brīdi bijām viens otram ļoti nozīmīgi. Paldies tev par to!
Autore: Diāna Zande
Raksts no žurnāla “Māksla Mīlēt”
