Psihoterapeite: arī jaunie vecāki var izdegt 0
Lai gan par izdegšanu ierasts runāt profesionālā kontekstā, to var piedzīvot arī jaunie vecāki un aprūpētāji, kas velta gandrīz visu savu laiku rūpēm par citiem, atstājot sevi otrajā plānā, saka psihoterapeite Marija Ābeltiņa.
Kā vienu no izdegšanas iemesliem šādos gadījumos viņa min privātuma un laika sev trūkumu.
Globālais IKEA pētījums “Dzīve mājās” atklāj, ka teju puse jeb 43 % mazu bērnu vecāku Latvijā kā galveno šķērsli, kas neļauj mājās veltīt laiku sev, min nepieciešamību rūpēties par citiem.
“Bērniņa ienākšana ģimenē rada daudz prieka, bet tajā pašā laikā jaunā loma vecākiem var radīt arī stresu. Jaunajiem vecākiem īsā laikā jāapgūst daudz jaunu prasmju, tāpēc nereti viņi šajā laikā atstāj savas emocionālās un fiziskās vajadzības otrajā plānā,” saka kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa.
Pēc viņas domām, šādos emocijām piepildītos dzīves posmos, kad laime nepārtraukti mijas ar spriedzi, ir īpaši svarīgi atrast brīžus privātumam – tas nozīmē ne tikai tuvības mirkļus ar otro pusīti, bet arī laiku saviem hobijiem vai vienkārši iespēju netraucēti padomāt. Kļūstot par vecākiem, nedrīkst pazaudēt savu individualitāti.
Nav laika sev? Padomā divreiz
Jaunie vecāki bieži apgalvo, ka viņiem nav laika un vietas sev. Kā uzsver M. Ābeltiņa, lielākajā daļā gadījumu patiesais iemesls ir sajūta, ka īstiem pieaugušajiem ar visu jātiek gala pašiem un nav pieņemami domāt par sevi, atpūsties un pavadīt laiku vienatnē.
Daži vecāki uzskata, ka viņu mājoklis ir par mazu, bet dažiem ir pārāk augstas prasības pret sevi – viņi vēlas būt izcili darbā, mājās un piedalīties arī sociālajā dzīvē.
Psihoterapeite atgādina, ka nevienam nav jābūt perfektam – reizēm ir ieteicams atteikties no saviem nereālistiskajiem standartiem.
Nepamatota pašuzupurēšanās un savu vajadzību noliegšana ilgtermiņā var radīt iekšēju neapmierinātību, saka eksperte. Cilvēki šādos gadījumos to cenšas apspiest, tas prasa daudz enerģijas un var novest līdz izdegšanai. Tie, kas nespēj atvēlēt laiku sev, kļūst dusmīgi uz sevi un apkārtējo pasauli, un tas savukārt sabojā attiecības ar citiem un noved pie atsvešināšanās un vientulības, bet sliktākajos gadījumos – pat pie depresijas.
Lūgt palīdzību nenozīmē būt vājam
Psihoterapeite norāda, ka svarīgākais ir komunikācija, jo daudzi saprot, ka viņiem ir tiesības uz privātumu un laiku sev, taču nezina, kā to apkārtējiem palūgt. “ aptauja atklāj, ka katrs piektais Latvijas iedzīvotājs domā, ka šāds lūgums citus aizvainos.
Es šiem cilvēkiem ieteiktu iztēloties, ka labs draugs vai draudzene viņiem palūgtu pieskatīt savu bērnu uz pāris stundām, lai varētu nedaudz atvilkt elpu. Visticamāk, viņiem tas šķistu pilnīgi normāli un viņi ar prieku palīdzētu. Paskatoties uz sevi no drauga skatpunkta, situācija droši vien nešķistu tik atšķirīga,” skaidro M. Ābeltiņa.
Viņa uzsver, ka ir svarīgi lūgumu pēc privātuma neatlikt uz pēdējo brīdi un arī sekot tam, kā tiek izteiktas vajadzības. “Cilvēki mēdz krāt savas vajadzības un izteikt tās tikai tad, kad vairs nevar izturēt, bieži izmantojot pārmetošu formu vai arī runājot “caur puķēm”.
Tad šāds lūgums var izvērsties par konfliktu, jo otrs cilvēks vairs neuztvers pašu lūguma būtību, bet gan formu, kā tas tiek izpausts. Labāk ir izvēlēties kādu mierīgu brīdi, lai par to parunātu ar tuvākajiem – paskaidro, kā tu jūties, un dari to draudzīgā, pozitīvā veidā. Tad arī otra cilvēka attieksme, visticamāk, būs pozitīva.”
Aprūpētājiem jārūpējas arī par sevi
Privātums un laiks sev ir ārkārtīgi svarīgs ne tikai jaunajiem vecākiem, bet arī aprūpētājiem – cilvēkiem, kas velta savu ikdienu, lai rūpētos par veciem vai slimiem radiniekiem.
Ja jaundzimušais ģimenē ienes prieku un vecāki zina, ka bērns paaugsies un kļūs vieglāk,
tad aprūpētājiem ir daudz grūtāk, jo šī stresa situācija šķiet nebeidzama un līdzi nes negatīvas emocijas.
Marija Ābeltiņa saka, ka šādos gadījumos izšķiroša ir institūciju, profesionāļu vai citu tuvinieku palīdzība: “Ir neiespējami visu laiku būt vienīgajam aprūpētājam. Arī aprūpējamajam cilvēkam ir svarīgi, lai viņa kopējam būtu sava dzīve, citādi viņš jūtas vainīgs un var izpaust to ar dusmām un citām negatīvām emocijām.
Tā rezultātā aprūpētājs jutīsies nenovērtēts. Es ieteiktu necensties būt varonim, kas tiek ar visu galā viens – jums abiem būs labāk, ja piesaistīsiet palīdzību.”
5 vienkārši padomi, kas palīdzēs neizdegt
Psihoterapeite sniedz padomus, kā atrast laiku un telpu sev un neizdegt pat intensīvākos dzīves posmos.
1. Radi savu privāto telpu. Mājas ir vieta, kur vislabāk var veltīt laiku sev. Un pat mazos mājokļos ir iespējams atrast vietu privātumam – ieej siltā vannā, iekārto galdu saviem hobijiem vai radi ērtu stūrīti adīšanai.
2. Lūdz palīdzību draugiem, radiem, profesionāļiem vai institūcijām. Un dari to, kamēr vēl nejūties pilnīgi iztukšots.
3. Fiziskās aktivitātes – pusstundu ilga pastaiga, suņa staidzināšana vai izbrauciens ar velosipēdu trīs reizes nedēļā var ievērojami uzlabot ne tikai fizisko, bet arī garīgo labsajūtu.
4. Ieplāno laiku sev. Ja tava ikdiena ir ļoti aizņemta, rezervē savā plānotājā laiku sev. Var sākt ar 15 minūtēm vai pusstundu. “Sapulcē ar sevi” vari, piemēram, palasīt grāmatu, rakstīt dienasgrāmatu vai virtuvē paēst agras brokastis, kamēr pārējie mājinieki vēl guļ.
5. Radošais treniņš – neatstāj novārtā radošumu un nodarbini savu prātu. Kursi, apmācības, lasīšana un citas intelektuālas aktivitātes palīdzēs novirzīt domas uz kaut ko pavisam citu un atpūsties no ikdienas pienākumiem. Ja tev nav iespēju apmeklēt šādas nodarbības, vari savu darbagaldu mājās pārvērst par radošo oāzi vai mācību vietu.
