Atturīgi un civilizēti 8
Esmu par šo variantu! Ejot līdzi pāriem, kas šķiras, esmu mērījusi viņu emocionālo temperatūru. Kopā esam meklējuši veidu, kā atrast labāko komforta līmeni, kas pieņemams abiem pēc šķiršanās. Arī bērniem jāsaprot, ka vecāku šķiršanās nav nāve, un kā ar šo faktu sadzīvot. Ja vīrietis aiziet pie citas sievietes, sievai vajadzīgs laiks, lai varētu to pieņemt un lai brīvi varētu ļaut saviem bērniem ciemoties bijušā vīra jaunajā ģimenē. Uzreiz to pieprasīt ir nežēlīgi, tikai soli pa solim bijušie laulātie var tuvoties abpusēji labākajam attiecību modelim. Un sievai nevajadzētu bērnus izprašņāt: „Kāda tad viņa ir? Ko deva jums ēst? Kā izturējās?” Bērni grib mammu sargāt, tāpēc stāstīs to, ko viņa vēlas dzirdēt. Tomēr zemapziņā bērni no mātes prasa vairāk, jo viņa ir ģimenes pavarda sargātāja, viņu bērni pat dažkārt vaino ģimenes izjukšanā, kaut gan aizgājis ir tēvs. Mātei jau tā ir grūti,
ka vīrs atstājis viņus, un tad vēl bērni mēdz uzbrukt, kāpēc viņš aizgājis un ģimenes struktūra ir izjaukta. Kādam taču jābūt vainīgam pie tā! Sievietei tas ir jāiztur un jābūt par drošības garantu saviem bērniem. Ar laiku šis tukšums, ko radījis aizgājušais, aizdzīs, izveidosies jauna sistēma, un attiecībās ar bijušo iestāsies pamiers un praktiska sadarbība.
Teksts: RUTA ZIMNOHA, GUNTA BARBĀNE, SELGA AMATA
Raksts no žurnāla “Māksla Mīlēt”