Ne tagad, bet kaut kad… 0
Paradoksāli, bet, kad lēmums par pašnāvību tiek pieņemts, nomāktais cilvēks sāk izjust dīvainu atvieglojumu un tas ir daļēji saprotams. Beidzot viņa problēmai, viņa mocībām ir risinājums. Tādā gadījumā cilvēks var sākt uzvesties tā, it kā viņam būtu kļuvis labāk un viss turpmāk būs kārtībā. Tas savukārt iemidzina līdzcilvēku uzmanību un viņi nepamana, ka tuvinieks vienkārši kārto savas pēdējās lietas uz zemes. Paslīd garām gan mantu izdāļāšana, gan emocionāli novēlējumi saviem mīļajiem. Tāpēc, ja smagas depresijas vai krīzes pārņemtam cilvēkam pēkšņi neizskaidrojamu iemeslu dēļ kļūst labi, būtu prātīgi aprunāties ar viņu par pašnāvības tēmu. Katrs no mums varētu būt modrs par apkārtējiem, mīļajiem un viņu noskaņojumu, jo sekas ir neatgriezeniskas.
Ne tuvinieki, ne speciālisti nevarēs atrunāt no nāves 100% mirt izlēmušu cilvēku, tomēr, ja ir vēl kādas šaubas, tad ļoti iespējams, ka cilvēks būs gatavs runāt par savu smago stāvokli un tad var atrasties arī resursi, kā viņa pašsajūtu vai sociālo situāciju risināt. Vienmēr jau var pastāvēt nāve kā galējais risinājums, tomēr, dodoties šajā ceļā, vajadzētu būt tīrai sirdsapziņai, ka es visu citu esmu izmēģinājis. Te var rasties jautājums, vai tā tiešām ir? Arī speciālists neteiks: “Nedari, tu to nedrīksti!” Viņš jautās, “…bet kādi vēl ir varianti pirms tam?” “un pat ja variantu nav, vai esi spējīgs dzīvot, palikt citu dēļ, jo tu viņiem vari būt vajadzīgs?!”.
Lai vai kā mēs skatītos, pašnāvība ir pilnībā mistiska un neizprotama ikvienam, kurš paliek. Palikušo prāts meklē atbildes, kuru nav. Tuviniekus visu atlikušo dzīvi plosa jautājumi, kāpēc viņš/-ņa neko neteica, kā es varēju neredzēt, vai es kaut ko varēju darīt? Tie diemžēl ir neatbildami jautājumi, tādēļ palikušajiem jo īpaši ir nepieciešama profesionāla palīdzība. Nevis, lai to aizmirstu, bet, lai ar laiku spētu virzīties tālāk.
Vēl viena lieta, kas tuviniekiem var izrādīties smaga, ir vainas izjūta par to, ka nav kaut ko pamanījuši un izdarījuši. Neapzināta, neizrunāta šī izjūta var pavadīt teju vai visu mūžu un tā smagi var ietekmēt pašnāvnieka bērnus, kas savā psihiskajā attīstībā vēl tikai veidojas. Ļoti dabiski ir arī izjust lielas dusmas uz mirušo, ka viņš, nevienu nebrīdinot, neatvadoties, ir aizgājis – pametis pārējos. Dusmas vajadzētu apzināt un par tām runāt ar savu atbalsta personu vai speciālistu.
Lai tiktu cauri šim krīzes posmam, cilvēkam būs nepieciešams zināms laiks un palīdzība. Lielu daļu no laika var aizņemt raudāšana, dalīšanās ar emocijām un to normalizēšana. Svarīgi, lai sērojošais varētu uzdot skaļi visus tos jautājumus, kas viņu moka iekšēji. Visticamāk atbildes uz šiem jautājumiem nebūs, bet būtiski palīdzēt sērojošam nonākt līdz domai, ka kaut kad es spēšu sev un tam otram piedot. Varbūt ne tagad, bet kaut kad.
Jebkuram indivīdam, kura dzīve ir atgadījies sastapties ar pašnāvību, rekomendētu sev apjautāties, vai ir bijusi izdevība ar kādu izrunāties par emocijām, kas apvij šo notikumu? Ja atbilde ir negatīva, tad iespējams vajadzētu to apsvērt.
Raksts tapis Latvijas Psihoterapijas biedrības rakstu sērijas “Ieraugi dzīvi” ietvaros. Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) ir Latvijā lielākā psihoterapeitus apvienojošā organizācija valstī. Tā apvieno deviņu pasaulē atzītu psihoterapijas virzienu biedrības, 191 individuālos biedrus, t.sk. 133 sertificētus psihoterapeitus.
Vairāk informācijas: www.psihoterapija.lv.
