Psihoterapeita viedoklis: Pašnāvības mistika no senatnes līdz mūsdienām 0
Nemaz ne tik reti ziņās vai paziņu lokā dzirdamas runas par to, ka atkal kāds aizgājis no dzīves. Labprātīgi. Visbiežāk tuvinieki un draugi ir satriekti – nekas nav liecinājis, ka aizgājējs varētu spert šādu soli, un tomēr… Tas ir noticis, bet lielais jautājums – kāpēc? – palicis neatbildēts.
Uz šo jautājumu atbildi sniedz Aiga Abožina, Eiropas Psihoterapijas asociācijas un Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēta eksistenciālā psihoterapeite.
Dirkhaima analīze
Pašnāvība sabiedrībā pastāvējusi visos laikos, tomēr šīs parādības senā izcelšanās nav devusi viennozīmīgu skaidrojumu par tās rašanās cēloņiem un sakarībām. Jebkura cilvēka izvēle labprātīgi doties nāvē vēl aizvien rada daudzus jautājumus. Pašnāvnieka tuvinieki parasti turpina dzīvot ar izjūtu, ka nav saskatījuši ko būtisku, nav palīdzējuši, bet atbildes iegūt vairs nav iespējams.
No socioloģijas viedokļa pašnāvību varētu formulēt kā visur pastāvošu sociālu fenomenu. Viens no socioloģijas pamatlicējiem Emīls Dirkhaims 19. gadsimtā ieinteresējās par šo neizprotamo cilvēku rīcību un veica datu analīzi, kas atklāja dažus interesantus un revolucionārus secinājumus, piemēram: pašnāvība biežāk sastopama starp protestantiem, nekā katoļiem un ebrejiem; pašnāvība vairāk sastopama miera, nevis kara laikā; vairāk starp militāristiem, nekā civilajiem; vairāk starp vientuļajiem, nekā ģimenes ļaudīm; vairāk starp izglītotajiem, nekā neizglītotajiem. Lai gan vēlākos gados kritizēts, Dirkhaims ir slavens ar to, ka formulējis trīs veidu pašnāvības: egoistisku, altruistisku un anomisku, tādējādi uzsverot, ka pati pašnāvības motivācija var būt dažāda.
1. Cilvēks var doties nāvē personisku iemeslu dēļ (egoistiska), tā uzsverot savu ārkārtējo nozīmīgumu. Šādi varētu interpretēt demonstratīvas pašnāvības, lai ietekmētu kādu vai kaut ko svarīgu. Bieži šādas pašnāvības paveic bērni un pusaudži vecumā, kad vēl īsti nespēj aptvert nāves neatgriezeniskumu. Pusaudzis var doties nāvē ar fantāziju “tad viņi mani sapratīs un es redzēšu, kā viņi pie mana kapa raud!”.
2. Cilvēks var doties drošā nāvē ar ideju, ka tādējādi var glābt citus (altruistiska). Šādi piemēri vēsturē ir aprakstīti daudz, kā ilustrācija varētu būt mātes izvēle mirt pret apsolījumu glābt viņas bērnu.
3. Anomisku pašnāvību Dirkhaims izprata kā tādu, ko izraisījusi cilvēka nonākšana iekšēji vai sociāli neizturamos apstākļos. Mūsdienās vairāk vai mazāk tā būtu izprotama kā pašnāvība emocionālu pārdzīvojumu (zaudējumu, krīzes, vientulības, smagas slimības, depresijas) dēļ.
