Psihologs noveļ smagumu no vecāku pleciem 0
Iespējams, reti kurš vecāks nav šaubījies, vai ir labs tētis vai mamma. Psihologi novērojuši, ka mūsu laikmetā prasības pret vecākiem ir tikai augušas. Ne velti Ģimenes psiholoģijas centra “Līna” rīkotās konferences nosaukums bija “Labi vecākie šodien”. Viens no lektoriem tajā bija psihologs Reinis Upenieks, kurš uzdeva jautājumu – kurš pateiks, ka esam gana labi vecāki? Un tūlīt pats deva atbildi – to varam tikai pateikt tikai paši sev. Viņš arī norādīja uz biežu kļūdu, sevi vērtējot.
“Es ļoti gribētu novelt smagumu no jūsu, vecāku, pleciem, uzsverot “labs” un “nekļūdīgs” nav viens un tas pats. “Būt labam” nozīmē arī kļūdīties, vienkārši jādomā, ko ar šo kļūdu iesākt,” skaidro Reinis Upenieks.
Kāpēc ievārījums joprojām nopil
Gan attiecībā uz sevi kā vecākiem, gan attiecībā uz bērniem, ir būtiski, KĀ mēs reaģējām uz kļūdām. Lūk, piemērs. “Pieņemsim, ir ģimenes rīts ar pankūku ēšanu. Mazais Reinis sniedzas pēc ievārījuma un karotē to ieķeksējis, nopilina galdautu, kamēr tiek līdz savam šķīvim. Kāds no vecākiem pamāca bargā tonī: “Nepilni ievārījumu”!” Kas notiek, kad pienāk nākamais “pankūku rīts”? Mazais Reinis atceras, ka kaut kas ar to ievārījumu iepriekšējā reizē nebija, kā vajag, jau no šīs domas vien viņš satraucas, atkal ņem ievārījumu un – kāds pārsteigums – nopilina galdautu vēl trakāk. Un vecāki reaģē…” tēlaini izstāsta psihologs, jautājot: “Ko apkārtējie darīja pirmajā reizē, lai nākamajā reizē puika nekļūdītos?… Viņi neko nepalīdzēja, jo bieži mēs formulējam darbību ar priedēkli “ne”. Tā nevajadzētu darīt. Kāpēc?
Iedomāsimies, vecmāmiņa iet ar mazo Reini un tālumā ierauga peļķi un, viņasprāt, laicīgi iesaucas: “Reini, nekāp peļķē!” Ko patiesībā vecmāmiņa izdarīja? Pirmkārt, viņa pievērsa uzmanību peļķei, otrkārt, “ne” forma ir ļoti abstrakta. Ko nozīmē “nekāpšana”? – tādas darbības nav!
Kā situāciju pavērst labākā gultnē? Citā reizē formulēt, ko GRIBU, lai otrs dara.
Nevis teikt “nepilini ievārījumu”, bet ļaut kopā izmēģināt dažādas stratēģijas, kā var smuki uzlikt ievārījumu vai bīdīt šķīvjus u.tml. Ar spēles momentu, kas ir tik būtisks,” min psihologs.
Viņš arī atgādina, ka nav jāskatās ar pārmetumiem uz savām kā vecāka kļūdām, bet jālūko, ko var darīt šodien citādi. Jā, pagātni var analizēt, bet ne mocīties pārmetumos, tas nav veselīgi.
Vecāks: atbalstītājs, disciplinētājs, uzklausītājs…
Vecāka lomā ietver sevī daudz nozīmes. Piemēram, atbalstītājs. “Taču reizēm šī nozīme tiek sajaukta ar pāraprūpētāja lomu,” atzīmē psihologs, “nevajag bērnam vienmēr palikt apakšā pērļu spilventiņus, vajag ļaut drošos apstākļos arī viņam kļūdīties.”
Vecāka loma ietver arī disciplinētāja nozīmi. “Te svarīgi ievērot konsekvenci. Ja par kaut ko ar bērnu esat vienojušies, tas arī jāievēro, atgādinot – mēs par to vienojāmies,” uzsver Reinis Upenieks.
Ļoti būtiska ir vecāka kā uzklausītāja loma. Un te nepietiek garāmejot pajautāt – kā tev šodien gāja? Skrejošā ritmā cilvēks nevar atvērties. Svarīga arī intonācija, kādā jautājumu uzdod.
Reizēm terapeitiski ir nedaudz kopīgi paklusēt. Taču parasti pēc tam bērns vienalga vēlas kaut ko pastāstīt.
Vecākam svarīgi būt pašam, nepazaudēt sevi, jo tā arī bērns var vieglāk atraisīties lomai “pats”. Tāpēc ikviens vecāks var uzdot sev jautājumu – ko es esmu paņēmis savā dzīvē no laika, kad pats biju bērns? Lai atraisītos “pats” lomai, vienmēr vajadzīgs iedot sev… laiku.
