Psihologs hokeja slidās. Rihards Marenis 0
Slidas jau biju pakāris uz nagliņas – hokeja uzbrucējs Rihards Marenis aizpagājušajā vasarā bija nolēmis beigt karjeru, tomēr atgriezās un šobrīd spēlē augstākajā līmenī Eiropā, pārstāvot KHL vienību Rīgas “Dinamo”.
Darbs atmaksājas
Marenis pērnajā pavasarī absolvēja Auroras universitāti ASV, kur studijas savienoja ar hokeja spēlēšanu koledžu čempionāta trešajā divīzijā. “Iepriekšējā vasarā jau slidas biju pakāris uz nagliņas, domāju beigt. Koledžā ļoti daudz zaudējām –
četros gados 90 spēlēs izcīnījām tikai 12 uzvaras. Hokeja garša bija pazudusi, četrus, piecus mēnešus vispār neaiztiku slidas.
Pēc tam pāris reizes uzkāpu uz ledus un sapratu, ka gribēšu spēlēt, sarunāju ar treneri, ka ņems atpakaļ komandā. Zināju, ka pēc universitātes beigšanas nepalikšu ASV, mērķis bija sakarīgi nospēlēt sezonu, palīdzēt komandai tikt izslēgšanas spēlēs,” stāsta Marenis.
Pērn Rihards saņēma uzaicinājumu Latvijas izlases rindās piedalīties pārbaudes spēlēs un pirms nometnes sākuma izmantoja iespēju paslidot ar Rīgas “Dinamo” – lai saprastu, vai tiek meistariem līdzi. “Aizvadīju salīdzinoši sakarīgu treniņu, bet tad vēl biju lēnāks, vājāks. Treneri pateica, ka ir jāpieliek, jāsaprot, ka cilvēkiem hokejs ir darbs un tam jāpieiet nopietni. Vienlaikus norādīja – ja vasarā pierādīšu, ka esmu progresējis, pasauks uz nometni. Tā arī notika.”
Vasarā Rihards Marenis mēģināja izcīnīt vietu Rīgas “Dinamo” sastāvā, tomēr konkurenci neizturēja un sezonu sāka ar “Mogo” Latvijas čempionātā, līdz novembrī tika saukts atpakaļ. “Tas man bija pārsteigums,” atzīst 25 gadus vecais uzbrucējs.
“Kad vasarā atskaitīja, mēģināju saglabāt pozitīvismu, cerot uz kaut ko jaunu.
Sarunāju, ka varēšu spēlēt “Mogo”, turpināju strādāt ar cerību, ka darbs atmaksāsies. Jāteic, ka es visu vasaru smagi trenējos, lai būtu gatavs “Dinamo” nometnei, tā kā tas deva augļus.”
Ar “Mogo” bijusi noruna, ka, sagaidot kādu piedāvājumu no ārzemēm, Marenis varēs doties prom. Latvijas čempionātā viņš aizvadīja septiņus mačus, izceļoties ar četriem vārtu guvumiem. “Mēģināju sevi parādīt, savākt statistiku. Faktiski vienā laikā piezvanīja Ģirts Ankipāns un arī aģents pateica, ka ir iespēja braukt uz augstāko līgu Francijā, bet nebija divu domu, kuru variantu izvēlēties,” teic Rihards.
Girgensona maiņas biedrs
Ļoti raiba Rihardam Marenim bija gada pirmā spēle “Arēnā Rīga” pret Čeļabinskas “Traktor”, ko komanda zaudēja papildlaikā ar 1:2. Jau pirmajā minūtē viņš palīdzēja gūt vārtus Brendonam Makmilanam, bet otrajā periodā vispirms, cenšoties glābt situāciju, ievirzīja ripu savos vārtos, tad uzbrukuma zonā nopelnīja divu minūšu noraidījumu.
“Treneris sabāra, viss pelnīti. Man tas cilvēks bija jāpaņem jau centrā, es aizgriezos uz otru pusi.
Skrēju atpakaļ glābt, pārcentos, nokritu un no manis arī ripa iegāja vārtos,” maču atminas Marenis, piebilstot, ka par noraidījumu tiesnesim nepiekrīt, uzskatot, ka pretinieks nokrītot divcīņu “labi pārdevis”. Šādi pavērsienu gan neietekmējot cīņassparu: “Nevar skatīties atpakaļ, ja par to domās, tad atkal kļūdīsies. Jānoskaņojas un jādomā par nākamo maiņu.”
25 spēlēs Rīgas “Dinamo” rindās viņš nopelnījis trīs rezultativitātes punktus (2+1) un negatīvu lietderības koeficientu -3 . “Zinu savu lomu, zinu, ka ir jākapā, labi jāspēlē aizsardzībā, jābloķē metieni, pēc iespējas mazāk kļūdas jāpieļauj. Galvenais ir savā zonā labi nospēlēt – dabūt ripu ārā un no tā kaut kas veidojas arī priekšā. Kopumā ir normāli, nejūtu, ka būtu lēnāks vai vājāks. Protams, ir, kur pielikt, bet rokas vairs netrīc. Pirmajās spēlēs bija, kā bija – nezināju, vai esmu uz palikšanu vai nē. Tas ir augstākais līmenis, kādā esmu spēlējis. Mandrāža, tribīnes pilnas, to nekad iepriekš nebiju pieredzējis. Ar aktivitāti mēģinu komandā uzturēt enerģiju.”
ASV Rihards Marenis ieguvis psihologa grādu un vienbrīd bijusi doma turpināt studijas maģistrantūrā, lai apgūtu sporta psiholoģiju, bet šobrīd viss uzsvars ir uz hokeju: “Kamēr ķermenis ļauj, jāskatās, cik tālu varu tikt.”
Bērnībā Rihards Marenis trenējās Edmunda Vasiļjeva hokeja skolā, septiņus gadus nospēlējot vienā maiņā ar Zemgu Girgensonu un nebūt nebija sliktāks.
2009. gadā abi devās uz Ziemeļameriku, taču Rihards nokļuva vājākā līgā, bet vēlāk iespējas progresēt pamatīgi iedragāja trīs nopietnas traumas, tādējādi viņš pasaules čempionātos nav spēlējis ne U-18, ne U-20 izlasē.
“Ar Zemgu ik pa laikam uzturam kontaktus, janvārī apsveicu dzimšanas dienā. Sezonas laikā viņam pašam ir daudz, ko darīt, topošā sieva. Vasarā Latvijā aizejam vakariņās,” atklāja Rihards Marenis.
