“Tevi tomēr izēda…” Psiholoģisks terors pret… psihologu 18
Anonīms*, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Pastāstīt, ko piedzīvoju, strādājot kādā no izglītības iestādēm, mani pamudināja cilvēki, kas uzskata, ka šis stāsts jāstāsta, lai tas nevarētu atkārtoties.
Esmu sertificēts izglītības psihologs–pārraugs, sertificēts klīniskais psihologs un sertificēts organizāciju psihologs. Strādāju izglītības jomā. Divās izglītības iestādēs esmu vadījusi atbalsta centru un atbalsta personāla metodisko komisiju. Papildus esmu ieguvusi profesionālo bakalaura izglītību komercdarbībā un uzņēmuma vadībā. Esmu strādājusi vairāku uzņēmumu administrācijās gan kā darbiniece, gan organizāciju psihologs, tādēļ par uzņēmumu kultūru un vidi runāju no profesionāla skatpunkta.
Kad atviegloti paziņoju par sava atlūguma iesniegšanu darbā, mana draudzene, izdienas pensijā esoša prokurore, klusu noteica: “Tevi tomēr izēda…”
Sākotnēji uz šo darbu gāju ar labām gaidām – izglītības iestāde Rīgas pievārtē, svaigi renovēta, veidota labi pārskatāma un vizuāli glīta. Vadības komanda tika pozicionēta kā profesionāla un perspektīva. Izglītības iestādes direktore te strādāja pirmo gadu. Kolēģi stāstīja, ka skolai mainījušies daudzi direktori un ir liela kadru mainība, kas nav labākais iestādes raksturojums, tomēr acīm tīkamā vide un tas, ka arī direktore sāk no nulles, šķita labi.
Direktorei bija vietnieki, kurus saukšu par Klāru, Ādolfu, Lauru. Man tika iedalīta glīta telpa atsevišķā stāvā, kas lieliski atbilda psihologa kabinetam, jo atradās nost no citu acīm un ausīm, kas ļoti patika pusaudžiem.
Kāda kolēģe, kuru sauksim par Daci, gan piekodināja: “Tas tev jāsaprot uzreiz – esi nonākusi totālos laukos.”
Ar laiku sāku saprast, ka šī kolēģe zina ļoti daudz – visu par visiem. Sāku neviļus attālināties no konkrētās kolēģes, cenšoties sarunāties tikai par darba lietām. Tas gan bija neiespējami. Dace stāstīja par apkopējām, kas fotografē lietvedībā uz galda aizmirstus svarīgus dokumentus un rāda citiem. Par to, kas notiek kolēģu privātajās dzīvēs. Bieži klausījos par nepatiku pret vietnieci Klāru un savā prātā domāju – “viņa par visiem runā sliktu”.
Oktobrī direktores vietniece Klāra man veltīja vārdus “lielisks darbs”. Pagastā runāja, ka skolā strādā spēcīgs psihologs, par ko man pavēstīja sena paziņa, kas bija vietējā un strādāja vadošā amatā. Jutos lieliski.
Pēc pāris mēnešiem situācija krasi izmainījās. Iespējams, tas bija “visu zinošās kolēģes Daces” pirksts, tomēr pēc laika tas sakrīt ar brīdi, kad sāku konsultēt kādu šīs skolas skolēnu. Latviešu valodas skolotāja nemitīgi sēdēja direktores vietnieces Klāras kabinetā, runājot par šo zēnu. Pusdienu laikā latviešu valodas skolotāja ēdnīcā mēdza nostāties pie mana galda un arī runāt un runāt, un sūdzēties par šo skolēnu.
Kādu dienu Klāra iesauca mani kabinetā un lika zēnam veikt intelekta testu, liekot saprast, ka vēlams, lai zēnam būtu speciālās izglītības kods. Atbildēju, ka to nevaru nekādi ietekmēt, jo atzinums ir viegli pārbaudāms, testējot bērnu atkal, un kodus nosaka pedagoģiski medicīniskā komisija. Speciālā pedagoga hipotēze bija, ka zēnam varētu būt disleksija. Taču speciālistu, kas to varētu apstiprināt, Latvijā trūkst.
Pirms satikšanās ar zēnu jau biju informēta, ka viņam esot dīvaina uzvedība. “Nāksi ar mani?” jautāju, kad viņu satiku. “Nē,” atbildēja zēns. “Baidies no manis?” Zēns vērtējoši nopētīja mani un devās līdzi.
Pēc intelekta izpētes atklājās, ka zēna intelekts ir nedaudz virs vidējā, kas neietilpa dažu kolēģu plānos.
Augstais intelekts arī lika domāt, ka mācību grūtības varētu radīt disleksija.
Ziemassvētku pasākumā Klārai šķita, ka šis ir īstais brīdis likt man parakstīt mana darba novērtējumu, kur gan atbalsta centra vadītājas amats, gan psihologa, gan psiholoģijas skolotāja novērtējums bija zemākais. Uz jautājumu, kādēļ tāds vērtējums, atskanēja atbilde: “Jūs esat jauns kadrs.” Kad vēlāk lūdzu iedot man vērtējuma kopiju, dokuments izrādījās pazudis. Ziemassvētku pasākums ir tāds dīvains atskaites punkts, kurā sapratu – “viss ir mainījies”. Turpmāk saņēmu ļoti augstprātīgu attieksmi no Klāras puses.
Reiz saņēmos un aizgāju pie direktores uz sarunu. Lūdzu, vai varētu sadarboties nevis ar Klāru, bet kādu citu no vadības. Pēc sarunas direktore teicās runājusi ar Klāru, un viņa izlikusies neizprotam, kur mūsu attiecībās ir problēma.
Pēc mana lūguma uzrādīt oficiāli dokumentos to, ka esmu atbalsta centra vadītāja, amatu man noņēma un turpmāk šo pienākumu pildīja Klāra, pēc savas izpratnes. Par noņemto psiholoģijas skolotāja amatu uzzināju, skatoties e-klasē. Tā ir izplatīta prakse konkrētajā izglītības iestādē – noņemot slodzes, audzināmo klasi, darbinieks nereti netiek par to informēts.
Ap šo laiku mūsu saasinātās attiecības ar Klāru kļuva pamanāmas, jo pārējie direktora vietnieki sāka uzkrītoši distancēties.
Vīrs teica, ka jāiet prom no šīs skolas: “Agrāk no darba nāci mājās gandarīta un stāstīji par bērniem. Tagad runā par intrigām un negodprātīgiem kolēģiem.”
Tajā laikā arī vairāki kolēģi konsultējās par to, kā uzlabot savstarpējās neveselīgās attiecības iestādē. Tobrīd Rīgas Stradiņa universitātē mācījos Latvijas klīnisko testu pieaugušajiem, kolēģiem piedāvāju iziet testu, kurā nosaka stresa līmeni, depresīvu noskaņojumu u. c. Tas parādīja, ka daudziem kolēģiem ir izdegšanas pazīmes.
Paralēli troksnis ap puisēnu turpinājās. Speciālais pedagogs pēkšņi distancējās no saviem izteikumiem par zēna iespējamo disleksiju, norādot uz to, ka “tās ir psihologa fantāzijas”. Puisēns tika sūtīts no speciālista pie speciālista un lēnām savā attīstībā regresēja. Viņam biju tikai es, uz to brīdi jau emocionāli tikpat sagrauta, nespējot mainīt šo mēmo nostāju – “mēs pret viņu”. Pēc pusotra gada zēnam tomēr diagnosticēja disleksiju. Zēna vecāki sāka domāt par izglītības iestādes maiņu – dažu darbinieku attieksmes dēļ. Šajā mācību gadā zēns vairs nemācās konkrētajā izglītības iestādē.
Ar Klāru komunikācija turpinājās Psihologu likuma, Bērnu tiesību aizsardzības likuma un Ministru kabineta noteikumu ietvaros. Bieži nācās atteikt rīkojumus, citējot speciālo Psihologu likumu, kurš man vienmēr bija pa rokai. Reiz pēc asas vārdu pārmaiņas piezvanīju Psihologu sertifikācijas padomes juristam ar jautājumu par kārtējo “uzdevumu” – runāt ar skolēnu, kura vecāki iebilst pret psihologa konsultāciju. Jurists atbildēja: “Kas jums tur notiek?! Nosauciet izglītības iestādi un vietnieka uzvārdu!” Atbildēju, ka pati tikšu galā. Klāru, Ādolfam klātesot, informēju par sarunu.
Pēc diviem nostrādātiem gadiem direktore uzrakstīja atlūgumu, kuram sekoja atlūgumi no Ādolfa un Lauras. Katrs aizgāja savā virzienā, bet atmosfēra palika iepriekšējā. Nākamā mācību gada pirmajā pedagogu sapulcē latviešu valodas skolotāja runāja par to, ka sen skolā nav bijusi tik jauka atmosfēra.
Klāra man lika saprast, ka visas piemaksas un brīvā diena tiks anulēta ar piebildi – “es nezinu, ko jūs tur ar direktori bijāt sarunājušas”. Sapratu – jādodas prom.
Biju nostrādājusi šajā skolā divus nebeidzami garus gadus, kuros viss minētais ir tikai maza daļiņa no piedzīvotā.
Uzrakstīju atlūgumu un tiku iesaukta Klāras kabinetā. Ļoti skaidri nolasāms – šāds iznākums neietilpa Klāras plānos. Vairākkārt tiku lūgta palikt. Lai mani pārliecinātu, Klāra atzina, ka attieksme pret mani bijusi “īpaša” un arī raksturs esot ass. Kāds no aizgājušajiem kolēģiem Klāru par mani esot brīdinājis : “Viņa zem tevis rok.”
Varēju tikai atbildēt: “Viņa nerok, jūs visu izdarījāt paši.”
Ko varu ieteikt speciālistiem, kas nonāk līdzīgā situācijā? Jebkurš no mums noteiktos apstākļos var kļūt par vardarbības upuri. Ejiet prom no iestādes, kurā izjūtat pret sevi vērstu emocionālo vardarbību. Nenovilciniet līdz brīdim, kad jādodas pie ārsta ar psihosomatiskiem simptomiem vai depresiju.
Disleksija skolēnam un finansējums skolai
Disleksija mēdz būt dažāda dziļuma/pakāpes. Speciālās izglītības kodu (55) piešķir tikai disleksijas smagākos gadījumos, būtu vēlama speciālā izglītības programma izglītojamiem ar valodas traucējumiem.
55. koda speciālās izglītības programmas izglītojamiem, aprēķinot mērķdotāciju, piemēro koeficientu 2, kas dod vidēji trīs papildstundas nedēļā valodas traucējumu korekcijai.
Speciālā izglītības programma izglītojamiem ar valodas traucējumiem no 2020. gada 1. septembra tiek īstenota iekļaujoši, tātad vispārējās, nevis speciālajās skolās.
Aprunāšana un baumas kā vardarbības forma
Ļoti reti pasīvā agresija nonāk vadības, personāla speciālistu vai darba aizsardzības speciālistu redzeslokā kā risināms jautājums. Ne tāpēc, ka tā būtu nekaitīga, bet gan tāpēc, ka tās spēks un postošā iedarbība ir maz redzama un nereti tā ir redzama tikai tuvākajam kolēģim vai personai, uz ko tā ir mērķēta. Turklāt konfrontācijas gadījumā tās ietekme tiek noliegta vai minimizēta: “Tu tā jūtīgi uztvēri”, “Tas taču bija joks”, “Tu pārprati” utt., un cilvēki sāk šaubīties paši par sevi, kas lielākoties ir šīs komunikācijas mērķis.
* Publikācijas autore vēlējās saglabāt anonimitāti, taču redakcijai autore ir zināma. Publikācijā ievērots Personu datu aizsardzības likums – netiek pieminēti īstie vārdi, vietas nosaukums un izglītības iestāde. Tāpat ievērots Latvijas klīnisko psihologu Ētikas kodeksa 3.3. punkts.
