Māris Antonevičs: Psiholoģiskie ieroči strādā, bet ir blefs. Putina vājprāts ar gatavību sarīkot trešo pasaules karu ir uzspēlēts 51
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad kāda no Krievijas amatpersonām piemin “kodolieročus”, tad to vietā precīzāk būtu lietot apzīmējumu “psiholoģiskie ieroči”, jo runa ir par iebiedēšanu. Līdz šim Krievijai tas bija izdevies diezgan sekmīgi. Putins nav slēpis, ka tam savulaik bija ļoti svarīga loma viņa izdomātajā un īstenotajā Krimas aneksijas plānā 2014. gadā. Tāpat par to varēja pārliecināties arī pagājušā gada pavasarī, pēc krievu armijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad rietumvalstis sākotnēji izskatījās kā paralizētas.
Savā paziņojumā par “speciālās militārās operācijas” sākšanu Putins draudīgā balsī bija uzsvēris: “Tiem, kas mēģinās mums traucēt vai vēl vairāk – radīs draudus mūsu valsts drošībai, jāzina, ka Krievijas atbilde būs nekavējoša. Tā novedīs pie tādām sekām, kādas jūs savā vēsturē vēl nekad neesiet piedzīvojuši.” Tas tika tulkots tieši kā iespējamā kodolieroču izmantošana, turklāt vēlāk aktīvi (un, ļoti iespējams, apzināti) tika “nopludināta” informācija par it kā jau sagatavotiem lēmumiem ar paredzamajiem trieciena mērķiem (visbiežāk šajā sakarā pieminēta Polijas galvaspilsēta Varšava).
Spriežot pēc tā, ka Rietumu paralīze tomēr diezgan ātri pārgāja un turpinājumā tikuši pieņemti lēmumi par arvien jaunu ieroču veidu piegādi Ukrainai, šo valstu izlūkdienestiem izdevies iegūt informāciju, ka patiesībā Kremlis blefo. Putina vājprāts ar gatavību sarīkot trešo pasaules karu ir uzspēlēts, un ar nokļūšanu “paradīzē” (kā iepriekš tika solīts Krievijas iedzīvotājiem) viņš nebūt nesteidzas.
Kodoltēma, protams, nekur nav zudusi, un pēdējās dienās to uzmanības centrā atkal atgriezis paziņojums par šādu ieroču izvietošanu Baltkrievijā. Pirmdien Rīgā notika protesta akcija, kuras organizatori ir Lukašenko režīma pretinieki, kas patvērušies Latvijā. Viņiem, protams, ir taisnība, ka šī ir kārtējā nagla Baltkrievijas neatkarības zārkā.
Tāpat Baltkrievija tās pašreizējā veidolā ir kļuvusi par draudu Eiropai, jo īpaši Baltijas valstīm – pēdējā gada notikumi ir parādījuši, ka Putins šajā teritorijā var darboties pēc saviem ieskatiem, un vienīgais, ko pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko viņa labā vēl nav izdarījis – nav tiešā veidā iesaistījis savu armiju karā. Tomēr, ja runa ir tieši par kodolieroču izvietošanu, tad te vietā ir NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktora Jāņa Sārta secinājums, ka Latvijas drošības situācijā tas īpaši neko nemaina.
Ja Krievija tiešām izlemtu izmantot kodolieročus, tad nav atšķirības, vai tie tiek palaisti no Baltkrievijas vai kādas citas vietas. Piemēram, Lietuvas drošības dienestu rīcībā ir informācija, ka Krievijas kodolieroči jau sen ir izvietoti Kaļiņingradas apgabalā, un tas ir vēl tuvāk Eiropas valstu galvaspilsētām. Jāpiebilst, ka arī Lukašenko režīmu tas īpaši nestiprina, lai kā tagad nejūsmotu Minskas propaganda, jo visi palaišanas mehānismi paliks Maskavā, kur arī tiks pieņemti lēmumi. Pašlaik atliek cerēt, ka izskaidrojums Kremļa paziņojumam ir tāds, kā to iezīmējis J. Sārts – Putins baidās no iespējamā Ukrainas pretuzbrukuma, jo parasti “ķeras pie kodolšantāžas tad, kad ir ļoti slikta situācija”.
