“Psiholoģiski ir grūti dzīvot valstī, kas atrodas kara stāvoklī!” Saruna ar ukrainieti Irinu 8
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš 2015. gada Latvijas Universitātē pastāv jauno profesionāļu apmācību programma Ukrainas studentiem – “Eiropas Savienības studijas – iekšpolitika un ārpolitika”, kurā mācās esošie un topošie valsts iestāžu un pašvaldību darbinieki.
Šajā laikā to absolvējuši aptuveni 150 cilvēku. Viņu vidū ir arī IRINA HOLUBA (dz. 1998. gadā) no Ukrainas rietumu pilsētas Ļvivas. Patlaban viņa studē starptautiskās attiecības un tieslietas Ivana Franko vārdā nosauktajā Ļvivas universitātē.
Irina, paralēli studijām jūs darbojaties arī sabiedriskajā organizācijā “Eiropas iniciatīva”. Kādi ir tās mērķi?
I. Holuba: Ukrainā patlaban ir daudz organizāciju, kuru darbība saistīta ar Eiropas Savienību, un “Eiropas iniciatīva” ir viena no tām. Mūsu valstī patlaban noris aktīvs eirointegrācijas process. Sabiedrībai nepieciešama izpratne par to, kurp virzās Ukraina, kādas būs eirointegrācijas sekas visai valstij kopumā un katram cilvēkam personīgi.
Tātad Ukrainas nākotni jūs redzat Eiropā?
Ukraina vienmēr ir bijusi neatņemama Eiropas sastāvdaļa – ģeogrāfiski, kulturāli. Mums ir kopīgas vērtības: brīvība, demokrātija, atvērtība, cilvēktiesību ievērošana. Esmu pārliecināta, ka laika gaitā šī saikne cilvēku prātos un mentalitātē vēl vairāk nostiprināsies.
Nesen notikušajā aptaujā, kas notika reizē ar pašvaldību vēlēšanām 25. oktobrī, Ukrainas pilsoņi atbalstīja ierosinājumu par korupciju sevišķi lielos apmēros piespriest mūža ieslodzījumu. Vienlaikus dažas dienas pēc vēlēšanām un aptaujas Ukrainas Augstākā tiesa mīkstināja pretkorupcijas likumdošanu. Kā to skaidrot?
Vēlētos atzīmēt, ka šai aptaujai nav saistoša juridiska spēka. Tomēr nevar noliegt, ka tā atspoguļo lielas sabiedrības daļas noskaņojumu. Domāju, daudzi ukraiņi piekristu šādam ierosinājumam un soda bardzībai. Korupcija ir apkaunojoša parādība, tās izskaušana ir viens no Ukrainas politikas prioritārajiem uzdevumiem. Kas attiecas uz Augstākās tiesas lēmumu, mums jāsaprot, ka Ukrainas likumdošana patlaban tiek reformēta. Nosacītā “mīkstināšana” attiecās tikai uz dažiem tiesību aktiem. Par šo rīcību ES jau ir izteikusi kritiku. Ceru, ka jau tuvākajā nākotnē tiks pārskatīti visi lēmumi, kas ir pretrunā ar ES un Ukrainas Asociācijas līgumā noteiktajām saistībām.
Līdzīgi kā visa pasaule, arī Latvija un Ukraina cīnās ar Covid-19 pandēmiju. Latvijas valdība atkārtoti izsludinājusi ārkārtas stāvokli, valstī ieviesti dažādi papildu ierobežojumi. Kāda pašreiz ir dzīve Ļvivā? Tūrisms taču bija viens no lielākajiem ienākumu avotiem pilsētai un tās iedzīvotājiem.
Karantīnas pirmajās dienās Ļvivas ielas bija pilnīgi tukšas, kas izskatījās diezgan biedējoši. Joprojām atceros brīdi, ka pirmo reizi ieraudzīju parasti tik dzīvo Tirgus laukumu vecpilsētā – tajā nebija neviena cilvēka. Atklāti sakot, redzētais mani ļoti satrauca un nomāca. Mazliet nomierināja vien tas, ka līdzīga situācija bija arī citās Eiropas pilsētās.
Gāja laiks, un nācās pieņemt, ka dzīve turpinās arī šādos apstākļos, ka vienkārši jāmācās ar tiem sadzīvot. Tūristi Ļvivā pamazām atkal sāk atgriezties. Tomēr joprojām nepieciešams nēsāt sejas masku, pie iestāžu un veikalu ieejām apmeklētājiem mēra temperatūru.
Pavisam nesena pieredze – nedēļas nogales karantīna, kas visā Ukrainā tika ieviesta 14. un 15. novembrī. Tās laikā tika slēgti pilnīgi visi restorāni, kafejnīcas, izklaides centri un veikali, izņemot pārtikas preču, pārkāpējiem uzlikti naudas sodi. Atklāti sakot, es gan neesmu pārliecināta, vai šī rīcība sasniedza savu mērķi, samazināja vīrusa izplatību. Tā kā kafejnīcas bija slēgtas, degvielas uzpildes stacijās izveidojās milzīgas rindas, cilvēki vēlējās iegādāties tasi kafijas un kādu uzkodu.
Ukrainas austrumos, Donbasā, joprojām turpinās bruņotas sadursmes, ik pa laikam dzirdam par jauniem upuriem. Vai arī jūsu ģimeni, radus vai draugus skāris šis konflikts?
Protams! Tieši vai netieši šis karš ir aizskāris visus. Sešu gadu laikā gājuši bojā vairāk nekā 13 000 cilvēku, un šo faktu nevar vienkārši ignorēt. Psiholoģiski ir grūti dzīvot valstī, kas atrodas kara stāvoklī, kur ik pa laikam parādās ziņas par aizvien jauniem un jauniem upuriem. Bet tas viss ir nieks salīdzinājumā ar bēdām, kuras piedzīvo kritušo karavīru ģimenes.
Mūsu kopējā kaimiņvalstī Baltkrievijā jau vairākus mēnešus nerimst protesti, kas sākās pēc 9. augustā notikušajām prezidenta vēlēšanām. Kāda ir ukraiņu tautas un Ukrainas varas iestāžu attieksme pret Baltkrievijā notiekošo?
Man grūti runāt varas iestāžu vārdā, varu izteikt vien savu Ukrainas pilsoņa pozīciju. Tas, ka baltkrievi spēja organizēties, reaģēt uz netaisnību, aizstāvēt savas tiesības demokrātiskā un civilizētā veidā, parāda viņu milzīgo nelokāmību un spēku. 2013. un 2014. gadā mēs, ukraiņi, pieredzējām Eiromaidana revolūciju. Atceros, kā es kopā ar draugiem gāju uz mītiņiem, zīmēju plakātus, stāvēju laukumā vējā un salā.
Lai arī tolaik vēl bijām pavisam jauni un lielajā politikā neko daudz nevarējām iespaidot, sapratām, ka nevaram un nedrīkstam palikt malā. Pēc šiem notikumiem es labi saprotu baltkrievus, kuri atrada spēku aizstāvēt demokrātiju. Domāju, man piekritīs visi, kuri piedzīvojuši ko līdzīgu. Arī tie latvieši, kuri stāvēja uz barikādēm 1991. gadā.
No sociālajiem tīkliem nopratu, ka jūs darbojaties partijā “Batkivščina”. Kāpēc tieši šajā politiskajā spēkā? Jūlijas Timošenko cilvēciskās harismas vai partijas programmas dēļ?
Pastāvības un stabilitātes dēļ. Cilvēki bieži jautā, kāpēc es izvēlējos tieši šo partiju. Mana atbilde ir: “Batkivščina” Ukrainas politikā pastāv kopš 1999. gada, tā ir pieredzējis politisks spēks, kurš nemētājas pa labi un kreisi. Šajā laikā daudzas citas partijas ir sašķēlušās, pārdēvējušas sevi jaunos vārdos vai piedzīvojušas citas kosmētiskas pārvērtības. Tas, ka “Batkivščina” tik ilgus gadus palikusi politiskajā arēnā, tikusi ievēlēta parlamentā un pašvaldībās, liecina par tautas uzticību. Man tas ir ļoti svarīgs rādītājs.
Jūs startējāt nesenajās pašvaldību vēlēšanās. Ko vēlējāties mainīt savā pilsētā?
Pēdējos gados Ļviva strauji attīstās. Uzlabojas pilsētas infrastruktūra un biznesa klimats, ierodas aizvien vairāk tūristu. Galvenais iemesls, kāpēc es piedalījos vēlēšanās, bija vēlme redzēt pašvaldībā jaunu domāšanu. Lielākā daļa pašvaldību deputātu Ukrainā pieder, ja tā varētu teikt, pie “nobriedušu” politiķu paaudzes. Es neteikšu, ka tas ir slikti, tomēr jauniešu īpatsvaram politikā vajadzētu palielināties. Ja izveidotos līdzsvars starp pieredzi un jauneklīgu degsmi, veselīgu konservatīvismu un radošu aktivitāti, ieguvēji būtu visi.
Latvijā daudz diskutē par komunālo pakalpojumu tarifiem, ka apkures rēķini ir pārāk dārgi. Savukārt Ukrainā bieži dzird pieminam vārdu “subsīdija”. Cik noprotu, runa ir par sociālo atbalstu, kas palīdz apmaksāt īri un komunālos maksājumus. Kas ir tiesīgs tos saņemt?
Subsīdijas no valsts budžeta tiek maksātas tiem cilvēkiem, kuri par mājokli un komunālajiem pakalpojumiem izdod 15% vai vairāk no kopējiem ģimenes ienākumiem. Šogad šis skaitlis tika palielināts līdz 20% – taču ar nosacījumu, ka izmaiņas stāsies spēkā mēnesi pēc Covid-19 karantīnas atcelšanas.
Subsīdiju saņemšanā pastāv daži ierobežojumi. Pilsoņiem, kuri gada laikā ir iegādājušies automašīnu, zemes gabalu vai mājokli, kura vērtība pārsniedz 50 tūkstošus grivnu jeb aptuveni 1500 eiro pēc pašreizējā kursa, tiesības saņemt subsīdiju tiek liegtas. Lēmumu par tās saņemšanu pieņem rajona valsts pārvaldes Sociālās aizsardzības departaments.
Nākamajā gadā Latvijā notiks kārtējā administratīvi teritoriālā reforma. Pašvaldības apvienosies, to skaits samazināsies tieši trīs reizes. Vai Ukrainā briest līdzīgas pārmaiņas?
Administratīvi teritoriālā reforma Ukrainā sākās jau 2014. gadā. Tās mērķis ir ciemu, mazpilsētu un pilsētu apvienošana lielākās teritoriālās vienībās jeb kopienās, kas ukraiņu valodā saucās “громада”. Izglītība, medicīna, administratīvie pakalpojumi, ceļu uzturēšana, apgaismojums un daudzas citas jomas ietilpst tieši kopienu kompetencē. Līdz ar reformu mainās arī finansēšanas kārtība.
Agrāk valsts budžeta nauda vispirms tika novirzīta reģioniem, tad rajoniem un tikai pēc tam pilsētām un ciematiem. Bet šāda smagnēja vertikāla struktūra bremzēja kopienu attīstību. Tagad apvienotās teritoriālās kopienas naudu saņem bez starpniekiem, tieši. Tas dod iespēju racionālāk pārvaldīt līdzekļus, veicina uzticību starp varu un iedzīvotājiem.
2018. gadā jūs papildinājāt zināšanas Latvijas Universitātē. Kas tā bija par studiju programmu? Un kā jūs tajā nokļuvāt?
Jau kopš studiju sākuma Ļvivas universitātes Starptautisko attiecību fakultātē es sapņoju pavadīt vismaz vienu semestri kādā ārzemju augstskolā. Tāpēc, uzzinot par Latvijas Universitātes piedāvāto programmu, es jau nākamajā dienā savācu un iesniedzu visus tai nepieciešamos dokumentus. Iespējams, tas bija viens no pareizākajiem lēmumiem manā dzīvē.
Programmas īpašā vērtība bija ne tikai iespēja studēt Latvijas Universitātē, bet arī apmeklēt Latvijas valsts un pašvaldību iestādes, tikties ar jūsu amatpersonām, tostarp ar pašām augstākajām. Mana studiju specializācija Ļvivas universitātē saucās “Eiropas Savienība”. Savukārt programmu, ko apguvu Latvijā, dēvēja par “Eiropas Savienības studijām”, un tā būtiski papildināja un padziļināja manas jau esošās zināšanas. Tagad saprotu, ka šādas izglītības programmas ir ļoti vērtīgas arī vispārējai personības izaugsmei. Vēl gribētu pieminēt īpašo pieredzi, ko guvu saziņā ar jūsu izcilajiem pasniedzējiem un citu ārvalstu studentiem.
Ko, jūsuprāt, Ukraina un ukraiņi šodien var mācīties no Latvijas?
Kā jau teicu, programmas ietvaros mums, ukraiņu studentiem, bija iespēja tikties ar daudziem pazīstamiem Latvijas politiķiem. Mani īpaši pārsteidza atklātība, laipnība, vienkāršība, pat sirsnība, ar kādu tikām uzņemti. Ukrainā šādu attieksmi bieži negadās sastapt.
Kopumā mani iepriecina Ukrainas un Latvijas attiecību pozitīvā dinamika. Abas valstis vieno cieša sadarbība politikas, ekonomikas, aizsardzības, izglītības, kultūras un daudzās citās jomās. Visvērtīgākais, ko Ukraina šodien var mācīties no Latvijas, ir veikto reformu pieredze. Jūs esat izgājuši ceļu, kas Ukrainai vēl tikai priekšā.
Projekts saņēmis Ārlietu ministrijas finansējumu 2020. gadā no attīstības sadarbības budžeta.
