Dace Judina: “Mūs radina domāt kampaņveidīgi” 15
Rakstniecei Dacei Judinai “Lauku Avīzes” apgādā nesen iznāca romāns “Septiņi vakari” – pirmā grāmata Ozolu dzimtai veltītā triloģijā.
– Kā radās doma par likteņstāstu – protams, arī tavos detektīvstāstos ir gana liela, ja tā var izteikties, “sakņu” klātbūtne, tomēr šis ir gluži cits žanrs?
– Man patīk klausīties. Vecmāmiņa, saukta par memmīti, bija lieliska stāstniece – zināja simtiem notikumu iz mūsu dzimtas vēstures. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu esmu žurnāliste – uzklausīts tūkstošiem stāstu. Tāpat, braucot pa Latviju pie lasītājiem, gadās, ka viņi paver tās savas dzīves lappuses, kuras līdz šim turētas aiz atslēgas.
Bet stāsta ne tikai cilvēki – arī mājas, akmeņi, koki, ūdeņi… Tas sakrājas, smeldz un prasās laukā. Pēdējos gados arvien asāk izjūtu Laika un Notikumu paātrinājumu, kad liekas – par katru cenu jāpaspēj sadzirdēt, pierakstīt, apkopot. Jo cilvēki aiziet. Bet tas nozīmē – aiziet likteņi, atmiņas, padoms un gudrība. Mēs paliekam. Un mums vajag pieredzes lādi, gudrības aku. Kur pavērties, pasmelties. Kad grūti, kad trūkst spēka. Jā, un arī tad, kad priecīgi un gaiši!
Tā atnāca “Septiņu vakaru” vēstījums par Ozoliem – mājām un dzimtu. Savā ziņā – vēlme uz mirkli pieturēt laika zirgu, uzlēkt tam mugurā un izskriet loku pagātnē.
Tīri tehniski – romāns “Septiņi vakari” piedzima kā luga. Pirms četriem gadiem Jūrmalā, Lielupes skolā, vadīju jauniešu teātra studiju “Pūces Māja” – tas bija mūsu pēdējais, ceturtais darbības gads, spēcīga trupa, kurai piebiedrojušies arī mazie bērni, skolotāji un pat audzēkņu vecāki. Tobrīd pastiprināti grauzos cauri pati savas dzimtas radu rakstiem, notikumiem un būvēju dzimtas koku. Raugoties uz atšķirīgo trupas sastāvu, kādu nakti sapnī atnāca doma par mazu ludziņu septiņās ainās, kas viegli ieskicētu kādu māju un tās iedzīvotāju likteņus pusotra, divu gadu simtu garumā.
Uzrakstīju, iestudējām. Vairākkārt izrādījām. Jau pats iestudēšanas process bija aizkustinošs – piedzīvojām katarses mirkļus, kad tīnis, mūsdienu jaunietis, pārmiesojies 19. gadsimta zemnieku puisī, pēkšņi novibrē un saprot, ko viņš runā un dara; kad audzēknes tēvs – strēlnieks, kurš atgriežas mājās pēc sešu gadu prombūtnes brīvības cīņās –, nespēj norunāt tekstu, jo kaklā kamols, bet skatītāji atklāti slauka asaras… Kad zāle sašutumā murd, jo mūsdienu epizodē notiek ģimenes strīds par dzimtas zemes pārdošanu, mājas iespējamo nolīdzināšanu līdz ar zemi un došanos prom uz Īriju… Sapratu, ka tas jāpaplašina, jāpadziļina, un tā – liekot kripatiņu pie kripatiņas, tapa “Septiņi vakari”.
– Latviešiem mēdz pārmest pārmērīgu skatīšanos pagātnē: kā tu vērtē šādu apgalvojumu?
Zinot teicējus, – viennozīmīgi nepiekrītu. Tā nav “skatīšanās pagātnē un vaidēšana par zudušo”, kā dažiem labpatīk izņirgāties. Nē, tā ir raudzīšanās pagātnē ar cieņu, pietāti, godinot to labo, kas mums bijis, ko esam sasnieguši, panākuši, izcīnījuši paši savām rokām, sirdīm un asinīm. Kā skan vārdi – “ja kokam nav sakņu, nebūs arī galotnes”? Tieši tāpat – “tauta, kas nezina savu pagātni, nespēj veidot savu nākotni”! Diemžēl mēs, lepnā tauta – ozols, kas, par spīti vēstures bargajiem vējiem, spējis gadsimtiem nostāvēt taisni, pēdējā laikā esam spiesti cīnīties gan ar trupi, gan ļauniem mizgraužiem un vabolēm, kas aprij jaunos dzinumus…
Raugoties plašāk, dziļāk, no ezotēriskā skatupunkta, – mēs, te dzimušie un augušie, esam tie paši, kas šeit dzimuši, auguši un aizgājuši veļos sendienās. Mēs esam tie, kas bijām vakar, un mēs esam tie, kas būsim rīt. Mēs pārdzimstam, pārmantojamies, pārtinamies kamolos… Tas, kādi mēs bijām vakar, nosaka to, kādi esam šodien. Un, ja šodien neesam tik labi, stipri vai stabili, kādiem vajadzētu būt, tad šodienas mums ir jāpaskatās atpkaļ un jāatrod pirmais klupiena punkts, lai to pašu kļūdu vēlreiz nepieļautu tie mēs, kas būsim rīt, parīt un aizparīt…
– Nesen dzimtas burziņā sākām runāt par izvēlēm – vai vispār ir iespējams sarežģītas izvēles brīdī prognozēt, kādas sekas tā radīs. Tavi varoņi arī nonāk gana nozīmīgu dilemmu priekšā, un sekas jūtamas vēl nākamajās paaudzēs…
Manuprāt, tā ir sāpīga lieta ikvienai dzimtai, ikvienai ģimenei. Jo vairāk tad, ja agrākos laikos šīs izvēles nav bijušas tik brīvas, kā mēs savus lēmumus pieņemam tagad, bet ārējo faktoru (revolūcija, karš, okupācija, represijas, varas maiņa) diktētas vai uzspiestas no malas, nereti zem automātu stobriem… Mēs varam izlemt – palikt kopā ar kādu cilvēku vai ne, turpināt strādāt konkrētajā darbā vai ne, braukt prom vai ne. Viņiem, mūsu senčiem, izvēle bija daudz skarbāka – dzīvība vai nāve, ģimenes / dzimtas izdzīvošana vai bojāeja, māju saglabāšana vai atsavināšana. Un pāri visiem – lielās, pašas galvenās lietas – būt vai nebūt cilvēkam, glābt vai nodot, saglabāt pašcieņu vai nopirkties. Tas ir bijis svarīgi visos laikos, un šī izvēle diemžēl arī šodien daudziem sagādā vislielākās grūtības, lai gan šodienas likme visbiežāk nav sava vai tuvinieku dzīvība, bet visnotaļ banāla – nauda, liela nauda, un vara.
– Cik stipras, tavuprāt, ir dzimtas saknes, un- vai var teikt, ka ikvienai dzimtai ir kāds noteikts liktenis piepildāms?
Asinis ir smagākas par ūdeni. Teorētiski tam vajadzētu nozīmēt – dzimtas saknēm būtu jāspēj noturēt kopā un atvilkt atpakaļ pat vistālākajos svešuma ceļos aizklīdušos. Vai šo apgalvojumu var attiecināt arī uz mūsdienu Latviju un latviešiem, ja godīgi, neesmu pārliecināta. Nez kāpēc mēs esam labilāki, vieglāk iespaidojami par citām mazajām tautām, par citām Baltijas valstīm – tik sāpīgu problēmu nav ne leišiem, ne igauņiem… Globalizācijas politikas ietekme uz kultūru, izglītību un ģimenes institūciju, robežu atvēršanās un vispasaules tīmeklis nodarījis neatgriezenisku ļaunumu, pamatīgi aizzāģējot visas četras kājas ķeblītim, uz kura mēs lepni stāvam. Vai mums pietiks prāta ķeblīti salabot un zāģētājus aizsūtīt citur, rādīs laiks. Vai atgūsim aizbraukušos? Viss atkarīgs no tā, vai viņu sirdīs vēl ir vieta dzimtas saknēm, vai arī viņi svešumā sev būvē visu jaunu, no nulles… Ļoti jau gribētos cerēt, ka saknes tik viegli neiznīkst.
Par piepildāmo likteni – es tomēr domāju un ticu, ka mēs to veidojam paši, un arī traģiskos dzimtu likteņos iespējami pagriezieni uz labo pusi. Diemžēl arī otrādi. Tas laikam ir svarīgākais – ar savu dzīvi un rīcību nenojaukt senču būvēto namu… Priecē fakts, ka arvien vairāk jaunu cilvēku izvēlas atgriezties pie senču uzvārdiem, jo tie nes līdzi dzimtas spēku un enerģiju; ka arvien vairāk ģimeņu meklē mājas ārpus Rīgas un pilsetām, jo dzimtas mājas – tas ir kodols un ceļa sākums.
– Tagad gaidām Latvijas simtgadi, un palaikam rodas bažas, ka tikai neaizmirstam – dzīve turpinās arī pēc svinībām. Ko tu gribētu vēlēt Latvijai un mums visiem valsts simts gadu jubilejā?
Mana vecmāmiņa un mamma vienmēr mācījušas – nedzīvo pāri rocībai, neaizņemies svešu, jo būs jāatdod savējais. Nekad neesam bijuši bagāti, toties mākam gan strādāt, gan priecāties, un godos galdā arvien bijis tas, kam jābūt. Un pēc svētkiem atkal nāk dienas kā dienas – ar darbiem, priekiem, ķibelēm un satraukumiem. Tas ir normālais dzīves ritms.
Diemžēl mūs arvien vairāk radina dzīvot kampaņveidīgi – no vieniem svētkiem līdz otriem, no vieniem lielveikalu dekoriem un ielu plakātiem līdz otriem. Skaļi un virspusēji. Bet bļaurībai un skaļajam spožumam pa vidu pazūd tā īstā, sirds svētku sajūta. Apmēram tā šobrīd ir ar skaļajiem saukļiem par Latvijas simtgadi laikā, kad valdībai vienalga, kas notiek ar viņas tautu kā ar cilvēkiem, un īsa interese uzvirmo vien pirms tām vai citām velēšanām, kad svarīga katra balss… Taču Latvija nav ne valdība, ne partijas, ne ministri vai prezidenti. Latvija esam mēs. Katrs un ikviens.
Un tāpēc mūsu senās zemes un salīdzinoši joprojām jaunās valsts apaļajā dzimšanas dienā gribētu novēlēt tikai vienu – skatīties un saredzēt, klausīties un sadzirdēt, domāt un just. Ar sirdi. Ja tā būs, ja mēs ļausim runāt savām sirdīm, tad viss notiks tā, kā tam ir jānotiek. Un mēs būsim.
