Psiholoģes atklāta vēstule: “Esmu tam jau par vecu” – pārstājiet reiz pazemot sevi ar vecumu! 1
Esmu tam jau par vecu – cik reižu šādus vārdus esmu dzirdējusi, kad pie manis kabinetā atrodas pacients – ar šādiem vārdiem savu vēstuli uzsākusi ģimenes psiholoģe, kas praktizē jau vairāk kā 20 gadus. Jā, un diemžēl ne tikai tajā. Cik reižu to esmu dzirdējusi no sievietēm. Un gandrīz nekad no vīriešiem. “Man ir par vēlu mācīties, kā tad es sēdēšu kopā ar studentiem lekcijās savos trīsdesmit piecos?”, “Esmu par vecu, lai domātu par jaunām attiecībām”, “es satiekos ar vīrieti, kas ir sešus gadus jaunāks par mani, man ar viņu ir labi, bet nezinu, ko cilvēki par to teiks”, “es nevaru valkāt īsus svārkus, man to vairs neļauj vecums”.
Vecums. Mūsu sabiedrībā valda attieksme – “jau ir par vēlu” vai “vēl par agru” vai arī vecums vispār tiek slēpts, lai neviens nevarētu noteikti, vai ir jau par vēlu vai vēl par agru.
Nezin kāpēc neeksistē jēdziens “laikā”. Viss, kas ar mums notiek “laikā” notiek tāpēc, ka esam tam gatavi tieši tagad – ne agrāk un ne vēlāk. Pie kāda mīlestība atnāk, sagaidot piecdesmit gadu jubileju, gluži vienkārši tāpēc, ka agrāk tās nebija, iespējams, jūs pat nebijāt tai gatava! Kādam citam divdesmit gadu vecumā nebija laika studēt, jo prioritātes bija ģimene un bērni, bet trīsdesmit piecu gadu vecumā ir parādījies brīvs laiks studijām un vēlēšanās. Bet kāds cits iemīlas cilvēkā, kas ir desmit gadu jaunāks – mīlestība nepārbauda vecumu pasē! Kāda cita nevalkāja īsas kleitas astoņpadsmit gadu vecumā, jo uzskatīja sevi par resnu un neglītu, bet četrdesmit gadu vecumā viņa atklāja, ka ir ļoti sievišķīga, ar skaistām kājām, tāpēc īsas kleitas ir kā radītas viņai.
Un te sievietei kā lavīna pāri veļas “tev jau ir par vēlu tā darīt, tev tas vairs nepiedienas pēc vecuma”. No kurienes nāk šie apgalvojumi? Paskatīsimies rakstus presē? “50 gadus vecā Dženeta Džeksone gaida mazuli. Viņa ir pieņēmusies svarā un slēpj savas formas zem bezformīga apģērba”. Kādas šausmas! Veca, resna un vēl stāvoklī! Ko darīt sievietei, kura vēlas dzemdēt bērniņu vēlāk, nekā citas? To nedarīt tikai tāpēc, ka sabiedrība, iespējams, viņu uzskatīs par pārāk vecu, lai laistu pasaulē mazuli?
Kāpēc neviens nepriecājas par šādu sievieti un nesaka viņai “es tā par tevi priecājos!”. Medicīna mūsdienās vairs nav tāda, kāda bija 30 gadus atpakaļ un sievietēm vēlīna grūtniecība ir kontrolējams process, izslēdzot iespējamos riskus. Otra galējība – kāds raksts žurnālā “34 gadus vecā Anna ir stāvoklī ar trešo bērnu. Atgādinām: Annai jau ir divas meitas no iepriekšējām attiecībām.” Arī šausmas. Ne pārāk veca, bet neprecēta, dzemdē bērnus no dažādiem vīriešiem. Un vēl atļaujas būt laimīga.
Ejam tālāk – “47 gadus vecajai Dženiferai Lopesai romantiskas attiecības ar muzikantu, kas jaunāks par viņu 17 gadus. “Grammy” balvu pasniegšanas ceremonijā viņa ieradās ļoti atklātā apģērbā.” Veca, laimīga, atļaujas valkāt seksīgas kleitas, un vēl jaunāks vīrietis blakus!
“45 gadus vecā Uma Tūrmane nodemonstrējusi pludmalē iespaidīgu celulītu, taču tas netraucē viņas jaunajām attiecībām”, “Gvineta Paltrova 41 gada vecumā pludmalē nodemonstrējusi satriecošu figūru”, “54 gadus vecā Demija Mūra arī bikini “nenoveco””. Atvainojos, kā sievietēm vajadzētu apmeklēt pludmali? Parandžā? Vai trīs bērnu mātei nevar būt celulīts un strijas? Vai Demijai Mūrai jāapmetas veco ļaužu pansionātā un jāpārstāj apmeklēt tādas sabiedriskas vietas kā pludmale? Un kāpēc tajā pat laikā pludmalē var staigāt vīrietis baltās apakšbiksēs ar nenosakāmas krāsas rombiņiem, kas varbūt kādreiz bija sirsniņas, un par to vispār neviens neuztraucas? Vai arī kāds kungs gados, kas vēlas pēc iespējas mazāk iesauļot apģērba paliekas uz sava ķermeņa, tāpēc pludmali apmeklē stringos un lepni soļo garām ikvienai šādai “sievietei pēc 40 ar strijām un celulītu”? Kāpēc tas sabiedrības acīs nesagādā nekādas bažas un uztraukumu?
Vēlētos uzklausīt to spriedēju viedokli, kuri uzskata, ka sievietes vecumam ir kāds “limits”, kad viņa trūkst gaidīt bērniņu, kad valkāt pludmalē bikini un kad – īsu kleitu? Kad satikt īsto mīlestību un kad apgūt studijas, kas viņu interesē? Kāpēc vīrietim, kurš 50 gadu vecumā kļūst par tēvu, visi saka: “Apsveicam! Tu esi tāds malacis!”, laikā, kad sieviete, kas uzdrošinās dzemdēt 45 gadu vecumā, kā minimums, sabiedrības acīs būs “jocīga”, kas riskē ar savu veselību.
Dzīve ir īsa! Neraugoties uz to, ka dažus simtus gadu atpakaļ vidējais cilvēka dzīves ilgums bija 30 gadu, bet tagad tas ir virs 70 gadiem. Paspēt un izdarīt var daudz vairāk. Bet sievietei – vēl vairāk! Mūsdienu sabiedrības uzskats pret sievieti ir tāds: viņai jābūt izglītotai, koptai, veiksmīgai karjerā, viņai jābūt savam vaļaspriekam, vismaz diviem. Jānodarbojas ar sportu. Jāuztur māja ideālā kārtībā, jāaudzina pārītis vai trīs ideāli bērni, nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst par vīru. Jāprot gatavot. Nedrīkst būt celulīts. Nedrīkst būt nogurusi. Ar ideāliem zobiem, ādu un matiem. Neko neaizmirsu? Jā, protams, visam jānotiek “saskaņā” ar “pieņemto pareizo vecumu”. Vai kāds man var paskaidrot, kurš šo “pareizo vecumu” ir noteicis?
Mīļās sievietes, atļauju jums lietot necenzētus žestus, ja kāds jums iebilst: “Tu jau esi tam par vecu!” Lai iet ratā!
Mīliet, dzemdējiet, nēsājiet īsas kleitas, mācieties, precieties ar jaunāku vīrieti un dariet visu to, kas jūs iedvesmo! Leciet ar izpletni, nodarbojaties ar “vīrišķīgu” hobiju, kļūstiet par brīvprātīgo kādā organizācijā. Tikai jūs zināt, kādas ir jūsu vēlmes un iespējas. Neviens cits, pilnīgi neviens, nav tiesīgs jums norādīt, kad jūs drīkstat darīt to, ko vēlaties! Tieši šie “es vēlos” un “man vajag” ir vienīgās kategorijas, pēc kurām jums jāvadās savā dzīves ceļā!
