Psihologa darbs līdzinās puzles likšanai 0
“Palīdzēt atrast un ieraudzīt problēmas būtību, ļaut cilvēkam iepazīt savu jūtu pasauli, norādīt, kurā virzienā iet, lai atrisinātu kādu sasāpējušu jautājumu, – tas ir psihologa pamatuzdevums,” pārliecināta Krāslavas Valsts ģimnāzijas izglītības psiholoģe Inta Gribule.
Viņa uzskata, ka psihologa darbs līdzinās puzles likšanai. “Izmaiņas cilvēkā nenotiek automātiski, vispirms jāatrod problēmas sakne, tad jākon-struē iespējamie risinājumi.”
Darbs arī pašam ar sevi
Intas sapnis pēc vidusskolas beigšanas bijis mācīties svešvalodas. Psiholoģija bijusi kā rezerves variants, taču viss izvērtās citādi. Jautāta, vai profesijas izvēli nav nācies nožēlot, Inta atbild noliedzoši: “Psihologa darbs ir ļoti interesants. Tas ir ne vien darbs ar cilvēkiem, bet arī pašam ar sevi. Piemēram, attiecībās ar klientu jāiemācās novilkt stingru robežu. Es cilvēku uzklausu, sniedzu padomus, taču neļauju viņa problēmām ienākt sevī. Tiklīdz tā notiek, vairs nevaru pilnvērtīgi viņam palīdzēt.”
Šī iemesla dēļ psihologam nav tiesību konsultēt draugus un ģimenes locekļus. “Iedomāsimies situāciju – pie manis atnāk draugs un izstāsta savu sāpi. Protams, es raudāšu viņam līdzi, pārdzīvošu. Taču man kā psiholoģei jāspēj objektīvi novērtēt situāciju, vienmēr jāsaglabā neitralitāte.” Inta uzsver, ka mūsdienās tas ir divtik grūti, jo cilvēkiem, īpaši bērniem, arvien biežāk pietrūkst apkārtējo uzmanības un mīlestības. “Ja viņi atrod cilvēku, kas viņus gatavs uzklausīt – šajā gadījumā psihologu, viņi automātiski projicē, ka tas ir viņu draugs.”
Nevis zivi, bet makšķeri
Inta atzīst, ka, mācoties augstskolā, sākotnēji viss licies vienkārši. Bija jāapgūst psiholoģijas vēsture, nozares pamatlicēji, dažādi psiholoģijas virzieni. Teorētiskajā ievadā mācījuši, kā pareizi konsultēt, kādi jautājumi klientam jāuzdod. Arī prakses studiju laikā tikai daļēji palīdzējušas sagatavoties profesionālajai darbībai. “Prakse sākās otrajā kursā. Pasīvās prakses laikā darbojāmies kā novērotāji. Aktīvo prakšu laikā paši vadījām grupu nodarbības bērnudārzos un skolās. Taču individuālo konsultāciju prakse netika organizēta.” Tādēļ sākotnēji bijusi neziņa, kā reaģēt uz klientu emocijām. “Piemēram, reiz pie manis kabinetā ienāca cilvēks un sāka raudāt. Nezināju, kā labāk rīkoties – mierināt vai nelikties ne zinis, lai nenodarītu vēl lielākas sāpes.”
Inta teic, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem psihologa darbā ir šīs neparedzētās situācijas. Bieži vien cilvēki nāk pie psihologa, jo cer, ka viņš iedos jau gatavu problēmas risinājuma atslēgu. “Lai kā gribētos pateikt priekšā risinājumu, kas no malas izskatās pašsaprotams, es to nedrīkstu darīt. Man jāpalīdz cilvēkam ieraudzīt, kas ar viņu notiek.”
Inta atzīst, ka joprojām pastāv stereotipi saistībā ar psihologa profesiju. Īpaši – mazās pilsētiņās un laukos. Cilvēki bieži vien jauc psihologa profesiju ar psihiatra un psihoterapeita arodu. Viņiem bail, ka par psihologa apmeklējumu uzzinās apkārtējie. “Kad pirms sešiem septiņiem gadiem atnācu strādāt uz ģimnāziju, pastāvīgi cīnījos ar šo stereotipu. Šobrīd situācija nedaudz uzlabojusies. Vecāko klašu skolēni jau zina, ar ko psihologs nodarbojas. Taču, ienākot jaunā klasē, vēl joprojām sastopos ar reakciju: “Mēs neesam slimi, kāpēc pie mums nāk psihologs.”
Galvenais – vēlme palīdzēt
Intai patīk strādāt ar jauniešiem un pieaugušajiem, jo “šeit risinājumu var meklēt caur loģikas prizmu. Darbā ar bērniem nepieciešama cita pieeja”. Pirmās otrās klases skolēns pats sev vēl nespēj palīdzēt, tādēļ problēmas risinājums jāmeklē kopā ar vecākiem. Strādājot ģimnāzijā, Inta novērojusi, ka ļoti daudziem skolēniem ir saskar- smes grūtības. “Skolēni nemāk aizstāvēt savu viedokli, un, kad viņiem uzdod jautājumu, viņi to uztver kā cīņu. Lai palīdzētu skolēniem pilnveidot viņu uzstāšanās prasmes, pēdējos gados esam attīstījuši šādu modeli – 12. klašu skolēniem pirms zinātniski pētnieciskā darba aizstāvēšanas notiek izmēģinājuma uzstāšanās, kuru ierakstām.”
Jautāta, vai psiholoģijai skolu programmās būtu jāatvēl vairāk laika, Inta teic: “Būsim reāli – pulksten četros pēcpusdienā, kad skolēniem kurkst vēders un prātu nodarbina nākamās dienas matemātikas kontroldarba iespējamie uzdevumi, viņiem diez vai gribēsies runāt par vērtību sistēmu. Taču kā fakultatīvu nodarbību psiholoģiju varētu ieviest.” Jauniešu vidū interese par psihologa darbu ir gana liela. Inta domā, ka viens no izskaidrojumiem ir tas, ka jauniešus saista vēlme uzzināt apkārtējo privātās dzīves noslēpumus. Citi, mācoties psiholoģiju, cer rast atbildes uz pašu problēmām. Taču trešajā grupā ietilpst tie jaunieši, kurus saista vēlme palīdzēt. “Viņi savā dzīvē izgājuši cauri dažādām grūtībām, guvuši traumatisku pieredzi, tāpēc vēlas no negatīvas pieredzes pasargāt citus. Tas ir vislabākais pamats, lai dotos studēt psiholoģiju.”
Uzziņa Psihologa profesiju var apgūt Latvijas Universitātē, Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta augstskolā, Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā, Rīgas Stradiņa universitātē u. c. Pabeidzot bakalaura programmu, iegūst psihologa asistenta kvalifikāciju un tiesības praktizēt profesionāla psihologa uzraudzībā. Maģistra studijās tiek iegūta arī psihologa kvalifikācija un tiesības praktizēt patstāvīgi. Darba iespējas ir ļoti plašas: pēc psihologa profesijas apgūšanas iespējams apgūt dažāda veida psiholoģijas novirzienus, piemēram, skolas psihologs, ģimenes psihologs, klīniskais psihologs, organizāciju, sporta psihologs. Kvalifikācijas celšanas kursos iespējams iegūt pat psihoterapeita diplomu. |
