Psihoanalītiķis Jānis Gailis ar Parīzes elpu par Latviju 0
Ar psihoanalītiķi Jāni Gaili esmu sarunājusi tikties viņa kabinetā Parīzē, kas atrodas sānielā netālu no plašā, satiksmes un ļaužu pārņemtā Republikas laukuma. Pacientu ir daudz, un darbs šādas nozares speciālistam iesniedzas arī brīvdienās. Lai nenomaldītos un nepaskrietu garām īstajam krustojumam, Jānis ir iznācis pretī un ietves vidū gaida ar lielu, tumšu lietussargu.
Pie Parīzes lietiem, saules, ritma, steigas un mūzikas Jānis pieradis jau vairāk nekā astoņpadsmit gadu. Atbraucis šeit, lai mācītos par psihoanalītiķi, aizvien prātā paturēdams domu atgriezties Latvijā, taču dzīve lēmusi citādi. “Grūti saprast tos, kas nedzīvo Parīzē,” Jānis pasmaida, kad esam apsēdušies viņa askētiskajā un tumšos toņos glīti iekārtotā kabineta ērtajos krēslos. “Te jebkurā jomā var iet dziļi, dziļi. Pieļauju, ka šāds pievilkšanās spēks ir arī citām metropolēm,” secina Jānis, piebilzdams, ka ne velti Parīzē tik daudz beļģu, šveiciešu, itāliešu, latīņamerikāņu un daudzu citu zemju pārstāvju, kas izvēlas šeit palikt, redzot iespējas profesionāli augt.
Psihoanalīze, kā skaidro speciālists, ir ļoti smalks, intensīvs un pamatīgs process, kas ļauj cilvēkam pārskatīt savu esības veidu pašos pamatos, rast savu ceļu un atbrīvoties no dažādām problēmām. Ja to salīdzinātu ar būvniecību, tad psihoterapija ir kā kosmētiskais, bet psihoanalīze – kapitālais remonts.
Īstā krīze bija kara gadi
Jāņa Gaiļa pacienti šeit, Parīzē, ir tikpat dažādi un atšķirīgi kā viņu stāsti un vajadzības. Vaicāju, vai ekonomiskā, finanšu un vispār sociālā krīze, kas satricinājusi teju visu Eiropu, likusi cilvēkiem biežāk lūgt pēc palīdzības. Nebūt ne, secina Jānis, sakot, ka krīze ne visiem rada izmisumu. Tā var līdzēt atteikties no kaut kā nebūtiska. Var ļaut pārskatīt vērtību sistēmu. Vai likt mobilizēties. “Piemēram, Latvijā dziesmotās revolūcijas laikā, pēc statistikas datiem, bija daudz mazāk pašnāvību nekā tagad. Ja cilvēkiem ir ideja, kuras dēļ dzīvot un cīnīties, tas palīdz arī psihiskajā jomā. Savukārt Latvijas “treknajos gados” paaugstinājās īpaši jaunu vīriešu pašnāvību daudzums, palielinājās autoavārijās bojāgājušo skaits, kas arī bija sava veida pašnāvības.
Atskatoties Latvijas vēsturē, redzams, ka tad veselām paaudzēm cilvēki dzīvojuši nepārtrauktās krīzes situācijās. Tas, kas tagad tiek pasniegts kā milzīga krīze, ar četrdesmitajiem piecdesmitajiem gadiem un kara laiku nav salīdzināms. Īstās krīzes bija tad. Tagad cilvēki, kas kādu brīdi bija dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, gluži vienkārši ir atgriezušies pie reālajām iespējām.
Karš un padomju laiki atstājuši pēdas katrā ģimenē. Šodien patiesībā ļoti maz runā par traumām, ko cilvēki piedzīvoja tajā laikā. Arī bērni, kuru acu priekšā notika visas šīs šausmas. Padomju laikos par to runāt nedrīkstēja. Atceros kāda pacienta stāstu par to, kā kādam viņa radiniekam, kurš bija strādājis par ērģelnieku katoļu klosterī, nogrieza mēli. Brīdī, kad Rīgā ienāca padomju armija, notika dievkalpojums. Paši varat iedomāties, kas notika klosterī, kad padomju armija “atbrīvoja” mūķenes. Līdzīgi baisi stāsti ir gandrīz katrā ģimenē,” secina Jānis Gailis, piebilstot, ka tādēļ runāt par briesmīgu krīzi tagad nebūtu īsti vietā. “Patiesībā jautājums ir, kā varēja notikt tā, ka bankas aizdeva cilvēkiem, zinot, ka viņi nespēs atdot. Francijā, lai iegūtu kredītu, banka ļoti nopietni pārbauda cilvēka ienākumus un iespējas kredītus atdot.”
“Aļoša! A bučiņas?”
Nav iespējams nesekot līdzi tam, kas notiek Latvijā, Jānis secina, atvairot stereotipu, ka Parīzē ilgi dzīvojošam latvietim zūd realitātes izjūta un interese par dzimteni. No malas raugoties uz notiekošo Latvijā, psihoanalītiķis redz virkni dīvainu lietu, kas divos vārdos liek secināt – “pārsteidzošā Latvija”. Piemēram, lai uzturētu nekustamā īpašuma tirgu, ārzemniekiem, kas par lielu naudu iegādājas mājokli vai kādu citu īpašumu Latvijā, tiek dota uzturēšanās atļauja Eiropas Savienībā. “Tā tiek iztirgota Latvija. Varbūt piecdesmit cilvēkiem tas ir izdevīgi. Nekustamo īpašumu tirgus tiek uzturēts mākslīgi. Kad visi Rīgas centra nami būs pārdoti, beidzot atjēgsimies,” saka Jānis.
Viņš uzsver, ka ir atzinīgi vērtējami centieni Latviju pamazām sakārtot, taču labi redzams, ka daudziem diemžēl ir izdevīgi, lai turpinātos jukas. “Patiesībā ir pārsteidzoši, kā tādi fundamentāli jautājumi kā ekonomiskās vides sakārtotība, izglītība un integrācija tik ilgi varēja palikt neatrisināti. Arvien nav saprotams, kādēļ Latvijā nav iespējama dubultpilsonība ar Eiropas Ekonomiskās kopienas un NATO valstīm. Domāju, ka šādi apzināti tiek aizkavēta iepriekšējo gadu emigrācijas latviešu bērnu iespēja atgriezties Latvijā ar labu izglītību, zināšanām un vēlmi sakārtot politisko vidi. Tā ir tikpat liela problēma kā mēģinājums atstumt no politiskajiem procesiem liberāli domājošus krievu izcelsmes Latvijas uzņēmējus.
Tas, kas notiek tagad, ir lielā mērā sekas tam, ka Latvijas politiskā vide nelaida pie vārda tos krievu izcelsmes Latvijas iedzīvotājus, kuri ir tikpat spējīgi vai pat spējīgāki par viņiem pašiem. Sadalījums krievos un latviešos tiek uzturēts mākslīgi. Latvijas krievs no Krievijas krieva atšķiras daudz vairāk nekā no latvieša. Galvenais ir, ko cilvēks var, grib un spēj Latvijai dot.”
Jānis Gailis atceras kādu Rīgas Centrāltirgū piedzīvotu epizodi. “Pirms pāris gadiem, pērkot žāvētu gaļu, gadījās būt klāt kāda puiša sarunai ar skaistuli pārdevēju. Saruna noritēja krieviski. Tad puisis steidzās tālāk dienas gaitās, un te pēkšņi meitene, šoreiz jau latviski ar jūtamu akcentu sauca: “Aļoša! A bučiņas?” Simpātiski, kā krievu meitene krievu puisim atgādināja par “bučiņām”. Tik emocionāli!
Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā integrācijas process bija sācies ļoti veiksmīgi. Labi redzams, ka šodien ir cilvēki, kas nopietni strādā, lai tas tā nebūtu.”
Saku, ka arī pirms prezidenta vēlēšanām Francijā integrācija bija milzīgs un sabiedrībā sakāpināts temats. Francija, kurā dzīvo tūkstošiem imigrantu no Ziemeļāfrikas, Latīņamerikas, Āzijas, Tuvajiem Austrumiem un citām pasaules vietām, nav vislabākais integrācijas piemērs, ja te lielu popularitāti gūst ultranacionāli politiķi, piemēram, Marine Lepēna pēdējās prezidenta vēlēšanās. Jānis Gailis argumentē, ka, lai arī kādas problēmas Francijā joprojām būtu, valodas jautājums ir sakārtots un neapstrīdams. “Francijā nebūtu tā kā vasarā kādā Jūrmalas veikaliņā, kur jautāju latviski un pārdevējs krieviski atbildēja, ka latviski neprotot. Francijā referendums par to, vai franču valoda ir vienīgā valsts valoda, vispār nebūtu iedomājams.”
Neizturētu nervi, ietu politikā
Ar Jāni Gaili esmu tikusies laikā, kad Francijā vēl svaigi prātā prezidenta un tuvās parlamenta vēlēšanas. Viens no sabiedrības aktuālākajiem jautājumiem, par ko runā pie pusdienu galda un rindā pēc maizes, ir valsts nākotne, politika un gaidāmās pārmaiņas. “Vara un tas, ko tā dara ar cilvēku, ir universāls jautājums un aktuāls jebkurai sabiedrībai un valstij,” saka psihoanalītiķis, piebilstot, ka šajā ziņā Francijas un Latvijas politika ir līdzīga. Taču ir jomas, kurās franču gadsimtos krātā politiskā gudrība parādās spilgti. Piemēram, par to pašu krīzes bedri te sākuši domāt jau pirms pašas krīzes sākšanās, samazinot valsts sektorā strādājošo skaitu, ceļot pensijas vecumu, kamēr vēl nav pavisam par vēlu. Lai arī Francijas augsto trīs “A” reitingu viena no kredītreitinga aģentūrām pirmo reizi valsts vēsturē samazinājusi līdz diviem “A”, Francija joprojām skaitās viens no lielākajiem Eiropas vilcējspēkiem un spēcīgākajām ekonomikām. Kamēr Latvija attapusies tikai tad, kad ar abām kājām jau bijusi bedrē.
“Vēl pirms pāris gadiem man bija grūti saprast, kā daudzi cilvēki Latvijā var dzīvot ar tādu vērienu, iegādāties tik dārgas automašīnas utt., – no kurienes viņiem nauda? Ar savu algu, kas nebūt nav maza, vēl pirms dažiem gadiem es nevarēju atļauties apmeklēt restorānus tik bieži kā daudzi cilvēki Latvijā.
Tagad vairākums no šiem paradoksiem izplēn, jo atklājas – tas patiešām reāli nebija iespējams,” saka Jānis Gailis un piebilst, ka, redzot, kā viss notiek, dzīvojot Latvijā, būtu grūti neiet politikā. “Taču tā būtu nodevība pašam pret sevi, tas nozīmētu atteikties no sava ceļa. Latvijā cilvēkam jābūt ar ļoti stipru nervu sistēmu, lai nemēģinātu izmainīt šeit esošo politisko vidi.”
Eksotiskā Latvija
Gaiļu ģimene ir iedzīvojusies Parīzē, bet saiknes ar Latviju nezaudē joprojām. Jāņa sieva ir pazīstamā gleznotāja Barbara Gaile, kuras radošā darbība ir labi zināma gan Francijā, gan Latvijā, dēlam Jānim Markam ir 13 gadi, bet pastarītei Dorotejai četri ar pusi gadu. Abi bērni izglītojas franču skolās, jo, kā saka Jānis, Francijas valdība neapmaksā ne krievu, ne poļu, ne vācu, ne latviešu skolas, un ikviens šeit dzīvojošais bērns no trīs gadu vecuma skolā apgūst franču valodu. Mazā Doroteja sestdienās apmeklē latviešu skoliņu, kurā latviešu valodas zināšanas bagātina un tradīcijas apgūst gandrīz divdesmit Parīzē dzīvojoši bērni.
Latvija frančiem joprojām ir visai eksotiska zeme, un viņi zina maz, lai gan pēdējā laikā Gaiļu ģimenes paziņas un draugi Baltijā viesojas aizvien biežāk. Bija laiki, kā stāsta Jānis, kad frančiem bija grūti saprast, kurai Eiropas daļai Latvija pieder, ja vēl deviņdesmito gadu sākumā Francijā bankas kontus atvēra latvieši ar ierakstu pasē “dzimis Rīgā, PSRS”. Taču tagad Latvija pamazām arvien vairāk ierakstās franču apziņā un Eiropas kartē. Pamazām, bet pamatīgi.
