Nīderlandes gadījuma detaļas varas iestādes izplatīja publiski, lai attaisnotu eitanāzijas likumus un demonstrētu, ka “žēlsirdības slepkavības” tiek veiktas pēc pilnīgas un striktas ārsta uzraudzības. 2
Dokumentos teikts, ka pērn nogalinātajai sievietei bija posttraumatiskā stresa traucējumi, kuri bija rezistenti pret ārstēšanu. Viņa cieta no smagas anoreksijas, hroniskas depresijas, pašnāvnieciskiem garastāvokļa traucējumiem, pašievainošanas tendencēm, halucinācijām un apsēstības. Viņai arī bija fiziskas grūtības un viņa bija gandrīz pilnībā piesaistīta gultai. Viņas psihiatrs teicis, ka viņai neesot cerību. “Paciente savas ciešanas piedzīvoja kā nepanesamas,” uzsvēris ārsts.
Tomēr dokumenti atklāj, ka pirms diviem gadiem ārsti lūguši kolēģu viedokli, un viņi ieteikuši pacientei veikt intensīvu traumas terapijas kursu. “Šī ārstēšana bija uz laiku daļēji veiksmīga,” teikts dokumentos. Tomēr terapija tika pārtraukta pērn, kad ārstēšanā iesaistījās neatkarīgi konsultanti, kuri pacientes stāvokli uzskatīja par bezcerīgu.
Konsultanti esot teikuši – kaut arī pacientei bijušas “neārstējamas” fiziskās un psihiskās ciešanas, hroniska depresija un garastāvokļa svārstības, viņa esot bijusi pilnībā kompetenta, lai pieņemtu lēmumu par savu dzīvi.
