16 psihiskās un emocionālās veselības pazīmes 29
Autors: Annika Niedrīte, AS “Latvijas Mediji”
Amerikas psiholoģe Nensija Makviljamsa stāsta par to, no kādiem elementiem sastāv mūsu psihiskā veselība.
Lasot jāatceras, ka tas nav tests – tu nevari atzīmēt visus punktus no saraksta, un būt pārliecināts, ka tava garīgā veselība nav apdraudēta. “Jā, manis izstrādātās vadlīnijas paredzētas plašai sabiedrībai, bet tas ir tikai mēģinājums izskaidrot cilvēkiem, ko cenšas panākt terapeiti, strādājot ar pacientiem,” precizē Nensija. “Lai iegūtu šos orientierus, esmu izpētījusi un apkopojusi zināšanas, kas uzkrātas psiholoģiskajā literatūrā par pēdējiem simts gadiem.
Saraksts nav paredzēts garīgās veselības novērtēšanai, turklāt pašam sevis novērtēšana var būt ļoti neefektīva: ja nu tu vienkārši vēlies redzēt sevi tādu? Piemēram, kāds apgalvo, ka ar viņa pašcieņu viss ir kārtībā, bet no malas redzams, ka tā nebūt nav. Man bija pacients, kurš no paša terapijas sākuma apgalvoja, ka viņam nav nekādu problēmu ar uzticēšanos. Bija vajadzīgi pieci gadi, lai viņš saprastu, ka lielāko daļu dzīves viņš pietiekami neuzticējās apkārtējiem. Un to viņš varēja izdarīt tikai tad, kad situācija bija pilnīgi mainījusies.”
1. Spēja mīlēt (partneri, bērnus…). Prast būt attiecībās, atvērties citam cilvēkam, mīlēt viņu tādu, kāds viņš ir ar visiem trūkumiem un tikumiem. Neidealizēt un nenoniecināt. Spēj dot, nevis tikai ņemt.
2. Spēja strādāt. Ne tikai burtiskā nozīmē – birojā, darbā, par samaksu. Ir svarīgi radīt, ienest pasaulē kaut ko jaunu, realizēt savu radošo potenciālu. Apzinoties, ka visam, ko dari, ir jēga un nozīme ne tikai tev personīgi, bet arī citiem cilvēkiem.
3. Spēja spēlēties. Tās ir pieaugušo spējas “spēlēties” ar vārdiem, simboliem, prast izmantot metaforas, alegorijas, humoru, stāstīt par savu pieredzi un gūt no tā baudu. Psihologi atzīmē biedējošu tendenci: mēs pārtraucam spēlēties. Mūsu “aktīvās” spēles pārvēršas par “atsvešināti novērojošām”. Mēs mazāk un mazāk dejojam, dziedam, sportojam un arvien vairāk skatāmies, kā citi to dara. Interesanti, kādas tam būs sekas?
4. Drošas attiecības. Diemžēl bieži vien cilvēku attiecības ir vardarbīgas vai citādi neveselīgas. Psihoanalītiķis Džons Boulbijs aprakstījis trīs veidu piesaisti: normālu, trauksmainu (cilvēkam grūti izturēt vientulību, tāpēc viņš “pielīp” kādam nozīmīgam objektam) un izvairīgu (mēs varam viegli ļaut otram aiziet, bet iekšēji izjūtam milzīgu nemieru, trauksmi). Vēlāk tika atklāts vēl viens piesaistes veids – neorganizēta: cilvēks “pielīp” objektam, bet tajā pašā laikā “kož” viņam.
5. Autonomija. Tās trūkums pirmkārt izpaužas tajā, ka cilvēki nedara to, ko viņi patiešām vēlas. Viņiem pat nav laika ieklausīties sevī un izvēlēties, ko viņi gribētu vēlēties. Tajā pašā laikā joprojām pastāv vēlme būt autonomam un kaut ko izlemt. Tad cilvēks mēģina kontrolēt vismaz kaut ko, piemēram, savu svaru. Smagos gadījumos tas noved pie anoreksijas.
6. Integrēta personība jeb spēja palikt kontaktā ar sevi. Precīzāk, ar visām sava “es” pusēm: gan labām, gan sliktām, gan patīkamām, gan ne tik labām. Tas īpaši palīdz pārdzīvot konfliktus. Ļoti svarīgi saglabāt trīs tēlus: kas kādreiz biju, kas esmu un būšu pēc desmit gadiem. Ņemt vērā un integrēt dabas doto ar to, ko paši esam spējuši attīstīt. Par šī elementa traucējumiem var liecināt sava ķermeņa nepieņemšana – badošanās, graizīšana utt.
7. Spēja atjaunoties pēc stresa. Ja cilvēkam ir pietiekami daudz spēka, kad viņš saskaras ar stresu – viņš nesaslimst, bet atrod veidu, kā pielāgoties jaunajai situācijai.
8. Reālistisks pašnovērtējums. Daudzi cilvēki pārāk stingri novērtē sevi, kritizē, iznīcina. Vai arī otrādi – viņiem ir paaugstināts pašnovērtējums. Iemesls varētu būt tas, ka, vēlot vislabāko, vecāki slavē bērnus. Bet nepamatota slavēšana, bez mīlestības un siltuma, rada bērnos tukšuma sajūtu. Viņi nesaprot, kas viņi patiešām ir, un bieži rīkojas tā, it kā viņiem būtu tiesības uz īpašu attieksmi, lai gan faktiski viņi to nav pelnījuši.
9. Vērtību orientācijas sistēma. Ir svarīgi, lai cilvēks saprastu ētikas normas, to nozīmi, elastīgi sekotu tām.
10. Spēja izturēt saasinātas emocijas. Just tās, bet nerīkotos to iespaidā. Saskarsme ir svarīga ne tikai ar savām emocijām, bet arī ar domām un pārdomām – tavu racionālo daļu.
11. Refleksija (pašizziņa). Spēja paskatīties uz sevi no malas. Cilvēki, kuri spēj uztvert un apcerēt savus personīgos pārdzīvojumus, sajūtas un pārdomas, redz, kādas ir viņu problēmas un mēģina tās efektīvi atrisināt.
12. Mentalizācija (spēja izprast citu domas un jūtas). Tie, kuriem piemīt šī spēja, saprot, ka citi ir pilnīgi atsevišķas personības ar savām iezīmēm, personisko un psiholoģisko struktūru. Viņiem ir vieglāk saprast, ka dažkārt aizvainojumu par kāda cita cilvēka vārdiem un darbiem izraisa personīgā pieredze un īpašības, nevis cita cilvēka vēlme aizvainot.
13. Prasme izmantot pietiekami daudz psiholoģisko aizsardzības mehānismu un elastība to darot.
14. Līdzsvars starp to, ko darām sev un savai apkārtnei. Ir svarīgi būt pašam, rūpēties par savām interesēm, bet neaizmirst ņemt vērā citu intereses.
15. Vitalitāte. Spēja justies dzīvam. Psihoanalītiķis Donalds Vinikots rakstīja, ka cilvēks var normāli funkcionēt, bet tajā pašā laikā ir kā nebūt dzīvs. Par iekšēji mirušiem cilvēkiem rakstīja arī psihoanalītiķis Andre Grīns.
16. Spēja pieņemt to, ko mēs nevaram mainīt. Prast patiesi un godīgi skumt par to, ko nevaram mainīt. Pieņemt savu spēju ierobežojumus un sērot par to, ko mēs vēlētos, bet tas nenotiks.
Vai sarakstu ar sešpadsmit punktiem var nosaukt par galīgu vai arī laika gaitā tiks pievienoti jauni elementi un detaļas? “Es nevaru nosaukt savu darbu par izsmeļošu,” secina Nensija. “Mani kolēģi psihoterapeiti ieteica dažus punktus, kas vēl nav iekļauti manā sarakstā. Man šķita, ka tie nav gluži piemēroti, lai gan tika nosaukti diezgan vērtīgi elementi: garīgums, spēja piedot, pateicība, humora izjūta. Iespējams, es par to uzrakstīšu grāmatu un tad saraksts tiks papildināts ar jaunām idejām.”
Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
