Psihiatrs: Ar varu jaunieti par mednieku nepadarīsi. Viņam to jāgrib pašam! 5
Jaunais Ieroču aprites likumprojekts un tā 14. panta otrā daļa, kas paredz dot tiesības jaunietim ieroča īpašnieka vadībā medībās izmantot medībām domātu ieroci, izraisījusi milzīgu ažiotāžu un dažādu viedokļu aizstāvju kaujas retorikas laukā.
Aktīvie pretinieki ir maz saistīti ar medībām un savos izteikumos paļaujas uz personīgo viedokli, kā arī izmanto sabiedriski jutīgus epitetus, nereti apzināti maldinot klausītājus un aizvainojot visu mednieku saimi, kas ietver 21 000 dažādu profesiju un sabiedriskā statusa cilvēkus.
Jaunās normas ieviešanu uzsākuši mednieki un mednieku organizācijas. Turpretī pretinieku nometnē ir publiski aktīvas personas, kuras nebūt nav saistītas ar šo nozari, bet ir aktīvi “Pret!”.
“Šīs publiski aktīvās personas ir cilvēki ar personības traucējumiem. Viņi veido grupas, kas savukārt var iedalīt par tēmām. Senākā grupa ir feministes, kuras cīnās pret vīriešiem. Tās ukrainietes, kuras ar kailām krūtīm metas pretī tankiem… Tad ir vegāni, veģetārieši, kuri cīnās “par vistu tiesībām”. Arī medību pretinieki. Tur ir vesels lērums šādu izteiksmes veidu. Viņi tā sevi apliecina. Viņi nav nobrieduši un viņi nav pašpietiekami,” – mūsdienu moderno subkultūru aktīvistus raksturo sertificēts narkologs un psihiatrs, “Veselības centra 4″ arodkomisijas loceklis un mednieks ar stāžu Aivars Skaida.
Viņš skaidro, ka visu šo novirzienu piekritēji, tāpat kā pusaudži pārejas vecumā, alkst uzmanības. Viņiem esot jāparāda, ka viņi par kaut ko cīnās. Pārsvarā viņu mērķis ir pievērst sev uzmanību. “Svarīgi, lai par viņiem runā un visbrīnišķīgāk ir, ja viņiem kāds stājas pretī. Tad var cīnīties par taisnību un laime ir sasniegta,” piebilst A.Skaida.
“Ja personības traucējumi nepāriet divu gadu laikā, iestājas cits stāvoklis – uzvedības traucējumi. Un tad mēs redzam tās jaunietes, kuras pusplikas krīt zemē dažādās akcijās. Cilvēkus, kuri savus sēkliniekus pienaglo pie akmens pilsētas centrālajā laukumā un dedzina banku durvis. Tas ir normāli, tā arī var, ” atzīst Aivars Skaida, piebilstot, ka tautā to gan sauc par sliktu raksturu. “Viņiem nekas neinteresē, nav nekādas izglītības konkrētā jomā, viņi nezina ne vēsturi, ne bioloģiju, ne faktus. Argumenti viņus neinteresē. Galvenais ir cīnīties. Kā spilgtu piemēru var minēt tos, kuri viesībās skaļi paziņo, ka gaļu neēdīs, ka ēst vispār ir liela cūcība, ka tauki ir slikti, ka majonēze ir slikta un tie, kuri ēd gaļu, ēd līķus un tamlīdzīgi. Šāda uzvedība ir kontrproduktīva. Un vienmēr šādu personu viedoklis tiek pozicionēts kā visas sabiedrības viedoklis. Tieši tāpat tiek runāts par medībām un opozicionāru viedoklis tiek pasniegts kā visas sabiedrības uzskats, lai gan tas nebūt tā nav. Ne viņi ir runājuši ar kādu speciālistu, ne ar viņiem kāds to ir apspriedis, viņi pat nezina patieso sabiedrības viedokli,” skaidro speciālists.
“Par sevi varu pateikt gluži godīgi. Man no divpadsmit gadu vecuma ir bijis pieejams ierocis, piederēja 100 metru tīkls, lai ķertu zivis, un tēvs ļāva braukt ar mašīnu. Sākumā medīju tēva kontrolē, bet no kādiem trīspadsmit gadiem jau gāju pats. Ciemā, kur mēs dzīvojām, visi zināja, ka pats eju uz mežu un medīju, nevienam tas nelikās kaut kas īpašs,” atklāj Aivars Skaida. “Ja tēvs savam divpadsmitgadīgam dēlam nemāca braukt ar mašīnu, rīkoties ar ieroci, braukt ar divriteni, peldēt, tad vispār nekam nav jēgas. Ja viņš gaidīs instruktoru ar sertifikātu un Ministru kabineta noteikumiem padusē, tad taču nav vērs dzīvot šai pasaulē!”.
Speciālists skaidro, kāpēc ir tik svarīgi sākt iepazīstināt dēlu vai meitu ar būtiskākajām lietām tieši divpadsmit gadu vecumā. Zinātniski ir pierādīts, ka šajā vecumā cilvēkbērnam ir ļoti asa uztvere, viņš momentā apgūst pieredzi, ļoti pedantiski visu atceras un izpilda. “Tas nav tēvs, kurš neiemāca ar plinti izšaut. Bērns ir jāatbalsta. Viņš var nonākt dažādās situācijas un viņam ir jāsaprot, kā rīkoties. Sešpadsmitgadīgam jaunietim noteikti jau var uzticēt gan mašīnu, gan ieroci, jo viņam ir ļoti liela atbildības sajūta un viņš visu kontrolē. Skolā, ceturtajā piektajā klasē es jau šāvu uz mērķi ar mazkalibra ieroci. Vidusskolā visiem bija jāizjauc un jāsaliek kaujas pistole un automāts, jāskrien un jāpiedalās militārajās spēlēs. Urā! Nu un? Tāpēc mēs visi esam kļuvuši par slepkavām un pamuļķiem?” retoriski vaicā psihiatrs.
Ierosinājumam ļaut jaunietim no 16 gadiem ieroču īpašnieka vadībā, medībās izmantot medībām paredzētu ieroci ir savi oponenti. Galvenais pretarguments ir iespējamā psiholoģiskā trauma, ko jaunieša psihei varētu radīt dzīvnieka nomedīšana.
Apgāžot šo viedokli, psihiatrs iesaka: “Viņiem būtu jāparunā ar bērnu psihiatriem. Bērniem nerodas šādas psihotraumas. Visi lauku bērni ir redzējuši, kā gailim galvu nocērt, kā cūku nokauj. Ko tik viņi neredz ikdienā?! Protams, ka tajā momentā viņiem nav īsti patīkami, bet pēc tam viņi iet klāt un ar interesi skatās, bet nākošajā dienā to visu jau ir aizmirsuši. Sanāk, ka visi laucinieki ir traumēti psihiski? Lai gan, ja cilvēki izglītību iegūst youtube, naktī pie datora sēžot, tad ir šādas situācijas. Viņi (t.s. tautas eksperti) internetā runā ar saviem domu biedriem un uzskata, ka tādējādi runā ar visu pasauli, visu tautu un tā viņiem piekrīt, bet patiesībā tā nav. Tās tikai ir tādas mūsdienu cilvēku izpausmes.”
“Vācijā, Francijā ir tādas medību tradīcijas, līdz kurām mums vēl augt un augt. Amerikā vispār visi ir mednieki un makšķernieki. Cita lieta, ka tur cilvēki ir ļoti likumpaklausīgi un, ja vecāki kaut ko māca, bērni to pilda precīzi vienmēr. Šajā sakarā būtu liela kļūda teikt, ka tas ir tur, kaut kur, bet mūsu sabiedrība, lūk, nav nobriedusi… Tikai tad nav skaidrs, kāpēc mums, tādiem garīgi atpalikušajiem bija Eiropas Savienībā jāiestājas?” vaicā psihiatrs.
“Medību ierocis nav tikai ierocis. Tā ir interese. Tas nāk komplektā ar cilvēka vēlēšanos būt dabā, ar patiku iet mežā, medīt un strādāt kopā ar biedriem. Un tas, kurš ir mednieks dvēselē, viņš tik un tā ies un medīs. Viņam to neaizliegsi! Mednieku sabiedrības viena no šī brīža problēmām ir jauno mednieku trūkums, jo ne jau katrs jaunietis ies un mācīsies, kārtos tās pārbaudes. Viņam to jāgrib pašam! Ar varu par mednieku nevienu nepataisīsi,” norāda ekspert.
Vienlaikus Aivars Skaida atzīt, ka viņa dēlam medības un ieroči neinteresē itin nemaz. Turpretī meitai ir medību atļauja un viņa jau ir nomedījusi trīsgadīgu mežakuili. Tradīcijas un vecāku piemērs var nedaudz ietekmēt jaunieti, tomēr ir jābūt arī viņa personīgajai interesei.
“Vai iespēja mācīties, kārtot pārbaudījumus un iegūt iespēju legāli izmantot ieroci medībās no 16 gadiem varētu stimulēt jauniešus iesaistīties medībās? Varbūt daļēji, tomēr galvenais ir interese, vēlēšanās iet medībās, būt pie dabas. Lai nu ko, bet medības nevar uzspiest!” tā A.Skaida.
“Ja jau modernajiem jauniešiem masveidā būtu liela interese par šaušanu, šautuvēs būtu rindas. Ir iespēja iet un šaut ar pneimatiku, ar dažāda kalibra sporta ieročiem jebkurā vietā Latvijā, piedalīties sacensībās. Likums to atļauj (no 12 gadu vecuma pieaugušo uzraudzībā), bet jaunieši nemaz tā turp neiet. Nav mūsdienu jaunatnei tādas intereses,” norāda A.Skaida, atgādinot, cik agrākos laikos bijis pneimatisko šautuvju, kā bērni un jaunieši trenējās šaušanā un dažādās militārās disciplīnās skolā, piedalījās kara spēlēs, izdzīvošanas pārgājienos. Tad jauniešiem bijusi interese par ieročiem. Tagad tā esot ievērojami mazāka un skar tikai nelielu procentu pusaudžu, pamatā, mednieku atvases.
“Cīņa starp moderno pasauli ar visiem tās mīnusiem, ieskaitot minoritātes un dartoratkarību, un klasiskajām vērtībām, pie kurām pieskaitām arī medības, nebūs vienlīdzīga. Taču mednieks nav stagnāts, kas iesprūdis pagātnē. Tas ir cilvēks, kuram medību instinkts ir izteikts. Viņš grib medīt, grib noķert zivi un pārnest mājās. Viņš ir sagādnieks,” norāda ārsts.
Savukārt jautāts, kas ir medību instinkts A.Skaida atbil ar salīdzinājumiem: “Vai kādreiz ir redzēts makšķernieks, kurš sēž laivā un skatās ūdenī bez makšķeres rokās? Vai ir redzēts sēņotājs, kurš dodas sēņot bez naža un groziņa, tikai paskatīties, kā sēne aug? Tas pats ar medībām. Es varu iet staigāt pa mežu bez ieroča, bet tad man tas ir tukšs gājiens. Un nav obligāti jāizšauj. Ir vajadzīga priekšā tā laimes nojauta, tā iespēja, ka var būt paveiksies, var būt kaut kas būs. Tā neparedzamība ir tā, kas vilina.”
“Būs ļoti labi, ja Saeima atbalstīs jauno Ieroču aprites likumu pilnībā. Rau, Somija šādas tiesības jau sen ir spēkā. Pats personīgi esmu bijis liecinieks. Jaunietis atbrauca mājās eksaminācijas dienā un paziņoja, ka ir nokārtojis pārbaudījumu. Un tēvs svinīgi piešķīra puikam .223 kalibra plinti lietošanai. Somija ir valsts, kur uz vienu cilvēku ir visvairāk ieroču un nekas slikts tur nenotiek,” rezumē A.Skaida.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit
