Recidīvus neuzskaita 1
Jau minētais Saulkrastu gadījums izgaismo vēl vienu problēmu. “Parastos” noziedzniekus pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas uzrauga probācijas dienests, bet psihiski slimos varmākas pēc piespiedu ārstēšanas neviens neuzrauga. Tāpēc ir iemesls bažām, ka arī tie, kas reiz jau nonākuši tiesībsargu un ārstu rokās, tomēr var atkal paveikt noziedzīgus nodarījumus. Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) nodaļas, kur ārstē visbīstamākos pacientus, personāls apliecina: ir bijuši gadījumi, kad pacients te atgriežas, jo atkārtoti veicis noziedzīgu nodarījumu. Ir arī gadījumi, kad ārsti neiesaka mainīt ārstēšanos slimnīcā pret ambulatoru režīmu tieši tāpēc, ka zina – ārpusē neviens slimnieku nepieskatīs, neuzmanīs, vai viņš dzer zāles.
Cik bieži ir recidīvi, to nezina pat atbildīgajās iestādēs. TM pārstāve I. Gratkovska atzīst – ja par nepieskaitāmu atzīta persona atkārtoti izdara noziedzīgu nodarījumu, recidīvs parādīsies viņa slimības vēsturē, taču nekādās kopīgās datubāzēs recidīva fakts nebūs redzams. Uzskaites neesot, jo tā “prasa baigos resursus”.
Ir vēl dažas nianses, kas liek apšaubīt ambulatorās ārstēšanas spēju pasargāt psihiski slimo un sabiedrību no jauna vardarbības uzliesmojuma. Pēc MRPL noteikšanas tiesnešiem jāturpina kontrolēt MRPL piemērošana un reizi gadā vai pat biežāk, ja ārsts ierosina, jāpārskata MRPL. Taču E. Tērauds pieredzējis – gadījumos, kad MRPL noteikts jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem un attiecīgais tiesnesis vairs konkrētajā tiesā nestrādā, arī tiesas mēdz par pacientu aizmirst. P. Dzalbe toties stāsta – ir gadījumi, kad tiesa nevar gatavot jaunu lēmumu par MRPL, jo psihiatrs atsakās rakstīt atzinumu par tagadējo personas veselības stāvokli. Tas esot papildu darbs, par ko viņam nemaksā. E. Tērauds atzīst – psihiatri jau gadiem rosina valsts instances atzīt, ka darbs ar piespiedu pacientiem jāapmaksā papildus. Tāpat psihiatriem nemaksā par to, ka viņi kā eksperti dodas uz tiesu, pat ja jābrauc uz otru Latvijas galu. “Esam bezmaksas eksperti,” secina psihiatrs.
Turklāt personai, kam piemērots MRPL, nav aizliegts izbraukt no valsts, tāpēc pacients var pazust no tiesībsargājošo un ārstniecības iestāžu redzesloka.
Ir gadījumi, kad personai, kura izvairās no piespiedu ambulatoras ārstēšanās, tiesa piemēro stingrāku MRPL. Taču P. Dzalbe šaubās, vai arī šajos gadījumos tiesa rīkojas tiesiski, jo jau ar tās pirmo lēmumu persona “ir saņēmusi to, kas tai pienākas”.
Viņaprāt, vajadzētu lemt par ambulatoras ārstēšanās izslēgšanu no MRPL klāsta. AT gan šobrīd nav rosinājusi labot Krimināllikumu, jo pašlaik tā neesot aktuālākā problēma. 2012. gadā gan AT veica tiesu prakses apkopojumu par MRPL piemērošanu, un uz tā pamata bija izstrādāti grozījumi Krimināllikumā, kas paredzēja noteikt MRPL piespriešanas termiņu, taču Saeimā tas tā arī netika atbalstīts.
Vienīgā labā ziņa ir, ka Saeimā drīzumā varētu apstiprināt izmaiņas Ārstniecības likumā, kas liks valdībai noteikt skaidru kārtību, kādā ārsti ziņo par pacientu, kurš nepilda piespiedu ārstēšanas nosacījumus. Taču šo izmaiņu autors ir ne jau kāda no iesaistītajām ministrijām, bet gan Saeimas deputāts Andrejs Judins.
