Slepkava ārstējas… ambulatori 1
Kaut amatpersonas izvairās to atzīt, psihiski slimu un noziegušos cilvēku uzskaitē, ārstēšanā un uzraudzībā ir gana daudz problēmu. Valsts institūcijas tās gadu laikā nav atrisinājušas.
Daļai noziedzīgu nodarījumu izdarītāju nosaka ambulatoru ārstēšanu, taču nav stingru vadlīniju, kā un kam jāuzmana, vai pacients ārstējas. Ir gadījumi, kad ambulatori ārstējas arī personas, kas izdarījušas slepkavības. Parasti gan tās pirms tam ārstējušās stacionāri un ārstiem būtu jābūt bijušai iespējai padziļināti izvērtēt viņu veselības stāvokli. Par to, ka uz šo izvērtējumu ne vienmēr var paļauties, liecina gadījums pērn Saulkrastos. Tur nepieskaitāms jaunietis bija nogalinājis vecmāmiņu un mātes brāli. Iepriekš puisis pēc slepkavības mēģinājuma gadu bija ārstējies slimnīcā, bet pēc tam kļuvis par ambulatoru pacientu.
Psihiatru asociācijas prezidents Elmārs Tērauds stāsta, ka starp viņa pacientiem ir kādi četri pieci pacienti, kam noteikta piespiedu ambulatora ārstēšanās un kas izvairās no ārstēšanās. Ja pacients “nav redzēts kādus trīs mēnešus”, ārsts ziņo tiesai, ka nevar nodrošināt piespiedu ārstēšanās procesu. Taču nekur nav noteikts, kādā termiņā ārstiem jāinformē tiesa. “Mēs to darām, balstoties uz kaut kādām paradumu tiesībām,” tā E. Tērauds. Turklāt ir gadījumi, kad pacients patiesībā ārstējas pie cita psihiatra, nevis ārsta “pēc dzīvesvietas”, kam tiesa nosūtījusi lēmumu par MRPL. Bet, tā kā nav vienotas datubāzes, ne tiesa, ne ārsts, kas gaida “piespiedu” pacientu, nezina, ka viņš jau ārstējas.
Jāatceras par cilvēktiesībām
Visbiežāk ambulatora ārstēšana noteikta tiem, kuri sākotnēji ārstējušies stacionārā, taču “parādās tendence, ka tiesa uzreiz nosaka ambulatoru ārstēšanu”. Ārsts domā, ka tiesas tā rīkojas, vadoties pēc Augstākās tiesas (AT) rekomendācijas, ka ārstēšana nevar būt ilgāka, kā būtu cietumsods par attiecīgo nodarījumu pieskaitāmai personai. “Es tajā saskatu globālu aplamību,” teic E. Tērauds.
Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe toties norāda – bieži vien ambulatoru ārstēšanu tiesās nosaka tāpēc, ka tā rīkoties ieteikuši paši psihiatri. Tajā pašā laikā viņš piebilst – ņemot vērā to, ka tiesu praksē aizvien lielāka loma ierādīta cilvēktiesībām, tiesnešiem jāuzmanās ar MRPL piemērošanu, tā grozīšanu vai izbeigšanu. Tāpēc, atceļot zemākas instances tiesu lēmumus par MRPL turpināšanu, AT ir “orientējusi tiesas MRPL samērot ar nodarījuma sankcijas smagumu”. Piemērotie MRPL Augstākajā tiesā tiek pārsūdzēti vidēji dažas reizes gadā.
Patlaban Krimināllikumā nav noteikts ierobežojums, cik ilgi var notikt piespiedu ārstēšana. “Pēc divu sieriņu zādzības var ārstēt kaut visu mūžu,” teic P. Dzalbe. “Bet vai tas ir pareizi?” Ja sieriņu zaglis atzīts par bīstamu sabiedrībai arī pēc gadu vai ilgākas ārstēšanās saskaņā ar MRPL, viņa ārstēšana būtu jāturpina saskaņā ar Ārstniecības likumu, kas arī paredz piespiedu ārstēšanu ar tiesneša sankciju, ja persona ir bīstama sev vai citiem, taču vēl nav izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. “Turpinājums piemērot valsts represiju personas veselības stāvokļa dēļ neatbilst cilvēktiesībām,” spriež P. Dzalbe. AT tiesnesis bažījas: personas, kam ilgstoši netiek izbeigts MRPL, varētu par Latviju sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Viņaprāt, Veselības un Tieslietu ministrijām jāsadarbojas, lai kopā izlemtu, kā mainīt šo sistēmu.
Interesanti, ka P. Dzalbe uzskata – MRPL tomēr nav saistāms tikai ar personas veselības stāvokli, tā ir valsts represija, kurai būtu jābūt samērojamai ar personas nodarījumu, jo nodarījuma bīstamība sabiedrībai jāņem vērā, nosakot MRPL. Tikmēr Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneši Ieva Kulagina un Mārtiņš Tupureins, kuri savā praksē vairākkārt piemērojuši MRPL, uzsvēra – primārais ir personas veselības stāvoklis, nevis tās nodarījums. Tas liek secināt, ka arī tiesās ir dažāda pieeja MRPL piemērošanai un arī te trūkst vienotas izpratnes.
