Psihiatrijas krēslas zona: valsts svētlaimīgā neziņā par slimu noziedznieku likteni 1
Statistika uzlabojas, sistēma – ne
Viņi var pazust kādā spraugā, kas radusies Veselības un Tieslietu ministrijas sadarbībā. Viņi ir psihiski slimi cilvēki, kuri sava veselības stāvokļa dēļ izdarījuši noziedzīgus nodarījumus, tajā skaitā arī vardarbīgus, ar letālām sekām.
Pēdējo desmit gadu laikā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus, tātad ārstēšanos pēc noziedzīga nodarījuma veikšanas, Latvijas tiesas noteikušas 1094 cilvēkiem, kas atzīti par nepieskaitāmiem. Ko tieši viņi pastrādājuši, nav zināms. Jo datus par to neapkopo ne Veselības, ne arī Tieslietu ministrija. Informācija par to ir tikai katrā konkrētajā slimības vēsturē un tiesu lietā.
“Parastie” noziedznieki tiek iekļauti sodu reģistrā. Noziedzīgus nodarījumus izdarījušie psihiski slimie cilvēki netiek ietverti analogā datubāzē. Tieslietu ministrijas (TM) Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska uzskata – tā kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis nav sods, bet ārstēšana, datubāze būtu jāveido Veselības ministrijai (VM). Savukārt VM veselības aprūpes direktora vietniece Biruta Kleine pauž neizpratni, kam šādi dati vispār vajadzīgi.
Taču – ja valstij nav informācijas, tad kā iespējams saprast, vai šādu psihisku slimu cilvēku aprūpes un ārstniecības sistēma ir sekmīga un vai sabiedrība ir pasargāta no vardarbīgi noskaņotiem psihiski slimiem cilvēkiem?
Pēdējo desmit gadu laikā 131 psihiski slimais noziedzīga nodarījuma veicējs par nepieskaitāmu atzīts lietas izmeklēšanas vai iztiesāšanas laikā vai saslimis pat pēc soda piespriešanas, tāpēc sākotnēji lietā ir bijis attiecīgs Krimināllikuma pants, un tas joprojām ir publiski pieejams. Taču, ja noziegumu izdarījušas personas, kas jau atzītas par nepieskaitāmām, ziņas par noziedzīga nodarījuma veidu sabiedrībai paliek noslēpumā.
Pieejamie dati par 131 psihiski slimās personas nodarījumiem liecina, ka pēdējos gados šādi cilvēki aizvien retāk pastrādā vardarbīgus noziegumus. Šogad viņi tiesās lielākoties nonākuši mantisku noziegumu, visbiežāk zādzību, dēļ. Pērn tiesāšanās bija daudzveidīgāka. Divreiz psihiski slimajiem medicīniska rakstura piespiedu līdzekli (MRPL) piemēroja tāpēc, ka viņi bija snieguši apzināti nepatiesu ziņojumu par spridzināšanas draudiem un vienreiz par dokumentu viltošanu. Smagākie nodarījumi bija smagu miesas bojājumu tīša nodarīšana un vardarbīgs huligānisms. Ir gadījumi, kad apsūdzētie, kuri vēlāk izrādījušies nepieskaitāmi, iesaistījušies nodarījumos, kas prasa lielu intelektuālo kapacitāti, piemēram, finanšu mahinācijās vai kibernoziegumos.
Daudz traģiskāka aina paveras, apkopojot informāciju par 2008., 2009. un 2010. gadu. Tad vardarbīgi nodarījumi bija teju puse no visiem psihiski slimo cilvēku veiktajiem noziegumiem.
Ja statistika rāda it kā labāku ainu, vai varam justies drošāk? Vai par cilvēku veselību un sabiedrisko drošību atbildīgās institūcijas ir kaut ko darījušas, lai uzlabotu psihiskās veselības profilaksi un psihiski slimu cilvēku ārstēšanu?
Izskatās, ka ne. VM komunikācijas nodaļas speciālisti pat pavēstīja, ka neesot kompetenti atbildēt uz jautājumu par to, kas uzlabots, un ieteica vērsties Nacionālajā veselības dienestā. Tā pārstāve Evija Štālberga savukārt ieteica jautāt praktizējošiem psihiatriem, kāpēc psihiatrijas pacienti retāk izdara vardarbīgus noziegumus.
Atliek secināt, ka noziedzīgo nodarījumu skaits samazinājies sakritības dēļ un pēc dažiem gadiem skaitļos var arī parādīties vardarbības uzliesmojums. Vai arī pēdējos gados vardarbīgos nodarījumus izdarījušas personas, kuras jau iepriekš atzītas par nepieskaitāmām, un tāpēc viņu nodarījums tiesu statistikā netiek atšifrēts. Piemēram, šogad MRPL bez publiski pieejamos tiesu pārskatos minēta Krimināllikuma panta piemēroti 64 personām. Līdz ar to viņu nodarījumi nav zināmi. Nav arī zināms, vai kāds no viņiem nodarījumus izdarījis atkārtoti, vai viņi tikuši ārstēti pirms nodarījuma veikšanas, un, ja jā, tad kāpēc ārstēšana bijusi nesekmīga. To nezina arī politikas veidotāji. I. Gratkovska norāda – lēmumus par MRPL piemērošanu pieņem slēgtās tiesas sēdēs un datiem “mēs klāt netiekam”. TM ierēdņi pat nezina, cik psihiski slimo saskaņā ar tiesas norādījumiem ārstējas slimnīcā un cik – ambulatori. Ja kāds vēlētos analizēt lēmumus par MPRL piemērošanu, arī tas nav iespējams. Jo tiesu lēmumi par MRPL piemērošanu netiek publiskoti, pamatojoties uz personas datu aizsardzību. Bet diez vai būtu aizskartas cilvēktiesības, ja lēmumus publiskotu, neatklājot pacienta vārdu un citus sensitīvos datus. Tad vismaz varētu spriest, kurš atbildīgs par to, ka slims cilvēks nonācis līdz noziedzīgam nodarījumam.
