Vai mazākas izredzes nopelnīt neattur jaunos speciālistus specializēties psihiatrijā? 0
Medicīnā strādā ne tikai naudas dēļ. Negribu banalizēt, taču pastāv arī misijas apziņa. Nebūtu nopietni apgalvot, ka māsiņas nāk uz darbu tikai tādēļ, lai saņemtu algu. Tā ir nepiedodami maza, kaut gan lielai daļai no viņām ir augstākā izglītība. Pēdējo četru gadu laikā psihiatri bijuši vieni no tiem, kuri no Latvijas aizbraukuši visvairāk. Profesionāļu populācija noveco, kas īpaši būs jūtams pēc gadiem desmit, pirmām kārtām lauku rajonos.
Daži jūsu kolēģi pieņem tikai privātpraksēs. Vai, jūsuprāt, šie ārsti pelna pietiekami, lai nodrošinātu savu ģimeni?
Es pats pacientus privāti pieņemu tikai pusi dienas reizi nedēļā. Tas man ir hobijs, jo patīkami strādāt ar motivētiem slimniekiem. Rīgā un lielākajās pilsētās vairāki psihiatri spēj gana labi iztikt, strādājot tikai privāti. Pacienti bieži vien izvēlas apmeklēt privātpraksi, kur ir mazākas rindas un ilgākas konsultācijas.
Arī uz psihiatrijas ambulatoro centru nāk pacienti, kuri izprot savas veselības problēmas un piedalās ārstēšanā, tāpēc slimnīcā nokļūst reti vai nemaz, taču, ja sirdzējs neapzinās slimību, rodas tā sauktais virpuļdurvju sindroms – slimnīca, mājas, slimnīca. Diemžēl Latvijā pastāv tendence neņemt vērā speciālistu ieteikumu ārstēties stacionārā, lietot noteiktus medikamentus, veikt tādus vai citādus izmeklējumus. Reizēm es saku: ja jūs labāk zināt, kas tuviniekam vajadzīgs, rīkojieties paši!
Ko pārdzīvo smagu psihisko slimnieku ģimenes locekļi?
Bieži saskaramies ar visai dramatiskām situācijām, kuru dēļ ik pa laikam jūtos bezpalīdzīgs. Tāpat kā alkoholiķu ģimenēs, arī šizofrēnijas pacientu tuviniekiem izveidojas līdzatkarība. Ja pacients kārtējo reizi pārtraucis ārstēties, mājinieki var tikt pakļauti vardarbības draudiem. Mūsu ieteikumi slimības saasinājuma gadījumos ir šabloniski: zvaniet112! Atbrauks gan ātrā palīdzība, gan policija.
Negribu paust viedokli, ka psihiski slimie bieži vien ir vardarbīgi, tomēr, ja ir slimības uzliesmojums un pacients kļuvis agresīvs, jāievēro piesardzība. Saskaroties ar psihotisku, piedodiet, traku cilvēku, nevaram prognozēt viņa rīcību, tādēļ jāsauc palīgā profesionāļi.
Lai noteiktu diagnozi, ārsti sūta uz rentgenu un citiem izmeklējumiem. Vai tie nepieciešami arī psihiskajiem slimniekiem?
Izmeklējumi vajadzīgi, lai pārliecinātos, vai nav kādas somatiskas vai neiroloģiskas saslimšanas. Latvijas lielākajā psihiatrijas slimnīcā būtu vajadzīgs vismaz datortomogrāfs. Tā kā šī ierīce atrodas citās ārstniecības iestādēs, ir ierobežotas iespējas veikt izmeklējumus. Esmu bijis ārzemju klīnikās, kur psihiatrs nakts dežūras laikā pats pacientam veic datortomogrāfiju un tālāk rīkojas atbilstīgi tam, ko atklājis.
Kāpēc uzņēmāties psihiatru asociācijas vadību?
Mani šajā amatā ievēlēja pirms astoņiem gadiem. Laikam kolēģi juta, ka man ir ambīcijas un urda nemiers, lai psihiatrijā kaut ko mainītu. Nav daudz tādu dullu cilvēku, kas to grib, jo šis sabiedriskais pienākums aizņem daudz laika. Ceru, ka nākamajā termiņā kāds mani nomainīs. Svarīgi, lai tas būtu cilvēks ar svaigu redzējumu par nozari.
Kāda ir asociācijas misija?
Mūsu pārraudzībā ir profesionālie standarti, ārstu sertifikācija, vadlīniju izstrāde. Sadarbojamies ar Nacionālo veselības dienestu, Veselības ministriju, tiesībsargu. Ja nozarē ir problēmas, tās vajadzētu risināt speciālistiem, pirms sākusies negatīva rezonanse sabiedrībā. Piedalāmies likumdošanas sakārtošanā, kompensējamo medikamentu saraksta veidošanā. Diemžēl joprojām nav izdevies tajā iekļaut jaunākos ilgstošas iedarbības neiroleptiskos līdzekļus šizofrēnijas pacientiem. Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur tos neapmaksā.
Varam justies pagodināti, ka mūsu asociācija ir uzņemta ziemeļvalstu psihiatru asociāciju apvienībā. Taču, kad runājam par katrā valstī notiekošo un es stāstu, ka mūsu šizofrēnijas slimnieki nesaņem šos medikamentus, kolēģi nesaprot, kā tas iespējams.
Latvijā ir viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem Eiropas Savienībā, bet depresijas ārstēšanai nepieciešamos medikamentus valsts apmaksā tikai 50% apmērā. Turklāt jāņem vērā, ka smagiem pacientiem vajadzīga kombinēta ārstēšana, lietojot vairākas zāles.
Psihiatri mēdz uzsvērt atpūtas nozīmi garīgās veselības saglabāšanā. Vai jums pašam atliek brīvs laiks?
Padomju laikā vārds profilakse ieguva izsmiekla pieskaņu, taču tā bijusi aktuāla vienmēr. Svarīgi, lai ikvienam būtu fiziskas aktivitātes un laiks, kas tiek pavadīts ārpus mājām. Šovasar jau divus mēnešus iepriekš sāku gaidīt atvaļinājumu. Esmu azartisks sēņotājs. Ziemā nodarbojos ar kalnu slēpošanu. Abi ar sievu dejojam tautas deju kolektīvā Dancis. Agrāk biju aizrāvies ar skvošu, bet tagad rakete galīgi noputējusi, jo asociācijas darbi apēd ļoti daudz laika.
Ko ģimenē saka par jūsu aizņemtību?
Sieva to klusējot pacieš. Ārstu atvaļinājums bieži vien ir saistīts ar kongresu vai kursu apmeklējumu. Asociācijas prezidenta amata lielākais bonuss ir iespēja doties uz starptautiskiem kongresiem. Nedēļu no pēdējā atvaļinājuma izmantoju, lai tiktos ar ziemeļvalstu psihiatriem.
Vai psihiatrijā, tāpat kā citās medicīnas nozarēs, rodas arvien jauni atklājumi?
Pētniecība notiek ļoti plaši. Vienīgi nedaudz noplacis jaunu medikamentu radīšanas vilnis, jo pašlaik tiek gaidīti ģenētiski risinājumi. Būtu lieliski, ja arī jaunajiem ārstiem būtu iespēja tikt uz starptautiskajiem kongresiem, kur lekcijas lasa vienlaikus vairākās zālēs un izstādīti vairāki simti stenda referātu par visplašāko psihiatrijas jautājumu loku.
Vai vienmēr var viegli novilkt robežu starp normu un psihisku novirzi?
Psihiatrijā pastāv klīniskie kritēriji, taču dzīvē viss nav tik vienkārši. Patoloģija sākas, kad cilvēks sāk justies slikti, viņam rodas trauksme, grūtības strādāt, baudīt brīvo laiku un veidot attiecības.
Ir cilvēki, kuri ģimenē labi saprotas, tikpat kā nesarunājoties, bet citi viens otru iepļaukā, met krūzes pret sienu un arī jūtas lieliski – pilnīgi dažādas emociju izpausmes! Pieņemamās variācijas ir ļoti plašas, taču pēdējo gadu laikā vērojama tendence psihes patoloģiju mēģināt ietilpināt normā.
Vai jāārstējas būtu arī tiem, kuri liek apkārtējiem ciest no sava sliktā garastāvokļa?
Svarīgi ir iekļauties noteiktos rāmjos. Arī man pašam garastāvoklis mainās, taču es pielāgojos situācijai, saprotu, ka darbā jābūt pietiekami korektam un mājās – laipnam. Nedomāju, ka visiem ar nesavaldības un agresijas izpausmēm uzreiz jāiet pie psihiatra, bet varbūt derētu padomāt, kas dzīvē nenotiek, kā gribētos. Iespējams, ir vērts aprunāties ar ģimenes ārstu, mācītāju vai psihologu.
Kā varat izskaidrot to, ka ar psihiskām slimībām sirgstošie atstājuši bagātīgu mantojumu kultūrā un zinātnē?
Starptautisko psihiatru kongresu atklāšanas plenārsēdēs bieži ir lekcija par kādu slavenu cilvēku no aspekta – vājprāts un ģenialitāte. Ļoti radoši mēdz būt bipolāri afektīvie pacienti, kuriem depresija mijas ar pacilātību un enerģiju. Labajos brīžos ģeniālas grāmatas rakstīja, piemēram, Ernests Hemingvejs un Agata Kristi.
Pasaulē ir izgudrots tik daudz, ka ar normu vairs nepietiek. Vajag sevišķas spējas, lai izdomātu kaut ko jaunu, – tās saucam vai nu par talantu, vai neprātu. Nenormālība ir interesantāka par normu, tāpēc tai pievērš lielāku uzmanību.
Manī gan neloģiskie un greizie šizofrēnijas slimnieku radītie mākslas darbi neizraisa sajūsmu. Citi slavē, bet man šķiet, ka tajos izpaužas nevis ģenialitāte, bet gan neveselība. Šajā gadījumā nespēju abstrahēties no savas profesijas.
Zinātnē šizofrēnija radošo prātu diemžēl stipri sabojā. Sākumā ir dzirksts un atklājumi, taču vēlāk lielākoties notiek skumjas un dramatiskas personības pārmaiņas, kad nav iespējams palīdzēt.
Šķiet, psihiatriem vēl vairāk nekā citu specialitāšu ārstiem svarīgi ir labi saprasties ar pacientiem. Vai jums tas izdodas?
Citādi jau nemaz nevarētu strādāt! Pret slimniekiem ar dažādiem traucējumiem jāizturas atšķirīgi. Ja kādam ir akūta mānija, pacilāts un uzbudināts garastāvoklis, ārstam jābūt striktam, punktuālam un prasīgam, bet ar depresijas slimniekiem – taktiskam, mierīgam un pacietīgam.
Ar dažiem pacientiem man ir formālas attiecības, taču ar citiem tās izveidojušās ļoti draudzīgas, mēdzam apspriest pat tomātu audzēšanu.
Psihiatrus ne pārāk bieži sveicina uz ielas. Arī es sabiedriskā vietā pacientus neuzrunāju, ja vien viņi to nedara pirmie.
Vai pacientes mēdz iemīlēties psihiatrā?
Mīlestības jūtas biežāk veidojas psihoterapijā, kad reizēm tā ir daļa no ārstēšanas procesa. Būdamas arī psihotiskos stāvokļos, pacientes izpauž visu emociju gammu – gan nolād, gan atzīstas mīlestībā.
Mums nav tik stingra ētikas kodeksa kā ASV psihiatru asociācijai, kurā ir noteikts laika periods, pēc kura drīkst veidot tuvas attiecības ar pacientu. Arī Latvijā bijuši gadījumi, kad ārsts apprecējis savu slimnieci, taču tie drīzāk ir izņēmumi. Vai tad mīlestību nevar uzskatīt par nedaudz psihotisku stāvokli?Ielauzumi:Sākot strādāt psihiatriskajā slimnīcā, kļuvu līdzsvarotāks un mierīgāks, vismaz darbā noteikti. Daudzi slimnieku tuvinieki lasa izglītojošu literatūru un pieņem psihiatra viedokli, taču citiem ir klaji noliedzoša attieksme un pilnīgi aplami priekšstati par psihiatriju.Psihiatrs ir tiešas pieejamības speciālists, pie kura var nākt jebkurš, kam vajadzīga palīdzība, tomēr pareizāk būtu vispirms vērsties pie ģimenes ārsta. Kad paciente man atnes ziedus, dāvinu tos māsiņām vai lieku uz galda kolēģēm.
<
